Adopcija ir svarīga mūsu valstī, jo adopcija ir juridisks akts ar kura palīdzību bērnam, kurš palicis bez saviem patiesiem vecākiem, rast jaunu ģimeni.
Adopcija Latvijā ir diezgan aktuāla un valstiski atbalstāma. Starptautiskā un nacionālā likumdošana nosaka bērnam īpašu statusu sabiedrībā un norāda uz to, ka valstij un sabiedrībai ir nepieciešams īpaši aizsargāt bērnu, jo bērns ir sabiedrības nacionālā vērtība un valsts nākotnes sekmīgas attīstības garants. Jau kopš seniem laikiem ir pastāvējis tāds ģimenes tiesību institūts kā adopcija. Savas attīstības laikā adopcijai ir bijušas visdažādākās izpausmes un noteikumi. Sākumā adopcijas mērķis bija mantinieku nodrošināšana, taču tagad galvenais mērķis ir rūpēties par bērna interesēm un nodrošināt bērnam pilnvērtīgu ģimeni.
Juridisko terminu vārdnīcā adopcija tiek definēta - „adopcija ir tādu pašu kā radniecība pēc izcelšanās personisko un mantisko tiesību un pienākumu radošs tiesisks akts, ar kuru viena persona pieņem citas personas bērnu par savu”.[8.;7-8.lpp.]
Vārds adopcija adoption – pieņemšana ģimenē radniecības tiesisko attiecību nodibināšanai.[ 6.; 8.lpp.] Adopcijas pirmsākumi meklējami jau Babilonijā, kad valdīja Hammurapi (1792 – 1750 gadā pirms Kristus), kurš sastādīja senāko zināmo likumu krājumu - Hammurapi likumus, ko iekala akmens stabā. Šajā likumā tika iekļautas arī normas, kuras attiecās uz ģimenes tiesiskajām attiecībām, un jau šajā laikā tika atzīta sveša bērna pieņemšana par savējo. „Likums atzina adoptēšanu, turklāt adoptētajam bērnam bija jārespektē savi audžuvecāki...”[ 7.; 35-36.lpp.] Par savu vecāku, kuri pieņēmuši bērnu savā ģimenē, apvainošanu bērnam tika draudēts ar smagu sodu, bet pieņemtais bērns savu tiesību ziņā neatšķīrās no bioloģiski dzimušajiem bērniem un ieguva tādas pašas tiesības.
Adopcija varētu būt viens no galvenajiem risinājumiem, lai bērnunamos bērnu skaits saruktu. Jo pašlaik Latvijā ir daudz bērnus, kuri dzīvo bērnunamos vai patversmēs, bāreņu aprūpes centros. Adopcija bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošina pilnīgu, pastāvīgu mājvietu, ģimeni. Tā bērnam ir iespēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, kāda tam nepieciešama. Bērnu un ģimenes lietu ministrijas ir aptaujājusi Latvijas adoptētājus un pēc viņu domām:
Adoptētāji lēmumu adoptēt bērnu no ārpusģimenes aprūpes iestādes motivēja dažādi – tika minēta vēlme sakārtot ģimenes dzīvi, uzņemties vecāku atbildību, apliecināt sevi kā vecākus. Adoptētāji norādījuši, ka viņiem rūp pamesto bērnu liktenis, ka ģimene bez bērniem nav pilnīga, viņi vēlējušies izdarīt dzīvē ko vērtīgu, sniegt mīlestību, gribējuši nodot savu pieredzi, pārliecību, vērtību sistēmu kādam bez vecāku gādības palikušam bērnam, sniegt bērnam atbalstu un patvērumu, padarīt savu dzīvi interesantāku un vērtīgāku. Daži paši nākuši no daudzbērnu ģimenēm, vēlējušies izglītot, palīdzēt attīstīties, izdarīt dzīvē labu darbu. [ 1.; 37. lpp]
Sabiedrība tiek informēta ar dažādām kampaņām, piem. „Palīdzi bērnam izaugt!” īstenošana, kur tiek aicināta sabiedrība atbalsta nodrošināšanā bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, kļūstot par adoptētāju, audžuģimeni, aizbildni, uzticības personu vai atbalsta ģimeni.…
