1. Agresivitātes būtība un tās raksturojums
Agresija (tulk. no latīņu val. agqredi – uzbrukt) ir individuāla vai kolektīva uzvedība, kas ir virzīta uz fiziskā un psiholoģiskā ļaunuma radīšanu citiem cilvēkiem, vai darbība, kas ir vērsta uz cilvēku grupas iznīcināšanu. Lielākajā daļā agresija rodas kā subjekta reakcija uz frustāciju un tiek pavadīta ar atbilstošiem emocionāliem stāvokļiem – dusmām, naidīgumu un citu.
Agresijas definējumi ir daudzveidīgi.
Bioloģija māca, ka agresija ir fundamentāla katras dzīvas būtnes īpašība. Tas rāda, ka gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem agresija ir saistīta ar instinktu. [1]
Agresija savā fundamentālajā nozīmē ļauj organismam izmantot apkārtējo vidi savu vitāli svarīgo vajadzību apmierināšanai: šajā nozīmē agresija ir normāla.
Z.Freids savā instinktu teorijā nosauc 2 fundamentālus instinktus:
1) Dzīvības instinkts, kas izpaužas seksuālajā instinktā;
2) Nāves instinkts, kas ir agresīvi impulsi un destruktīvas tendences, ko tie pauž.
Anna Freida saka: “Bērnam ir raksturīga šo divu instinktu saplūsme vai paralēlisms. Seksuālie impulsi gūst spēku agresīvajos impulsos, tāpēc seksuālie instinkti sniedz mērķi. Tādējādi agresīvajiem spēkiem tiek laupītas to postošās sekas, tie orientējas uz dzīvību (sekss), nevis uz iznīcināšanu (nāve). “ [1]
Bass (Buss, 1961) agresiju definē kā jebkuru darbību, kas satur draudus vai nu kaitniecību citiem cilvēkiem.
Zillmanns (Zillmann, 1979) ierobežo agresivitātes termina lietošanu, saprotot ar agresiju iespēju nodarīt citiem fiziskus bojājumus.
Pētnieku vairākums mūsdienās par agresiju uzskata jebkuru darbību, t.i. uzvedības formu, kas ir mērķtiecīgi virzīta uz citas dzīvas būtnes apvienošanu indivīdu pazemošanu, iznīcināšanu vai kaitniecības nodarīšanu pretēji tās vēlmēm. [4]
…
