Alternatīvo izglītības teoriju pirmsākumi

Vārds alternatīvā pedagoģija/izglītība nozīmē vairāku personību devumu pedagoģijā, kuru raksturo kā kaut ko oriģinālu, nebijušu, nozīmīgu visā pasaulē. Mans mērķis bija iepazīt dažas no šādām izcilām personībām, kā, piemēram, Marija Montessori, Rūdolfs Šteiners un Selestins Frenē. Ko viņi ir paveikuši izglītības jomā?
Marija Montessori radīja jaunu praksi- Montessori metodi. Atvēra bērnunamu. Montessori uzskatīja, ka bērns ir svēts, dievišķs radījums. Piedāvāja bērnam brīvību, pēc viņa vēlēšanās darboties ar dažādiem didaktiskiem materiāliem.
R.Šteiners izstrādāja Valdorfpedagoģiju. Mūsdienās pastāv apmēram 600 Valdorfskolas visā pasaulē. Tās dod dažādību izglītības sfērā, taču, manuprāt, bērnam vairāk iemāca dzīvi uztvert mākslinieciskā veidā nevis reālajā. Pārāk liela brīvība skolēniem un tas, ka nepastāv vērtējums atzīmju izteiksmē, bērnam neuzliek nekādus pienākumus. Bērni nekonkurē savā starpā, no vienas puses tas ir labi, nepastāv aprunāšana kolektīvā, kurš labāks, kurš ne, taču no citas puses tas ir slikti, jo bērns netiecas izcelties citu vidū kā labākais. Konkurence uzliek bērnā gribēšanu izcelties, gūt panākumus. Pastāv arī daudz pozitīvā šajās skolās. Bērni ātrāk apgūst svešvalodas, rokdarbus izpilda gan zēni, gan meitenes utt.
S.Frenē bija par bērna personības brīvību attīstību, par dialogu starp skolēnu un skolotāju. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, jo ar dialogu palīdzību var panākt bērna sapratni par dzīvi utt., un iegūt uzticēšanos un nodibināt savstarpējo kontaktu. 1935.gadā Frenē nodibināja (pēc Hermaņa Lītsa parauga) audzināšanas iestādi skaistā lauku apvidū, kura iekārtoja gan rotaļu laukumus, peldbaseinu, gan darbnīcas, lai, bērniem darbojoties, atklātos viņu radošās spējas.…