Alternatīvo izglītības teoriju pirmsākumi

Mūsdienās lielus līdzekļus valsts iegulda lai pētītu modernās sabiedrības problēmas , piemēram, vardarbību, atkarības ,neprasmi sadarboties.
Dažādus veidus kā iespējams izveidot brīvu personību ,piedāvā arī alternatīvie pedagoģijas virzieni, piemēram, R.Šteinera Valdorfpedagoģija un Montesori pedagoģija, S.Frenē sociālpedagoģiju .
Brīvdabas pedagoģija kā alternatīva pedagoģija dod iespēju vaidot cilvēkā šo juteklisko pieredzi ,kuru nav iespējams izteikt vārdos. Šī metode mācību procesam piešķir pārdzīvojuma un pieredzes aspektu.
Ikvienam pedagogam ir zināms, ka daba cilvēkam rada optimālu labsajūtu: cilvēkus saista ainavas, ūdeņi, skaisti dabas skati ,kas rada patvērumu un aizsargātības sajūtu.
Fiziskās vides ietekme uz mācīšanās iespējām dažādās vietās var stimulēt skolēniem faktu izpratni un modināt interaktīvo radošumu. Bet neinteresantas telpas un skābekļa trūkums klasē, liek pārmērīgi koncentrēties un iztukšo cilvēka garīgo enerģiju, radot stresu. Līdz 12 gadu vecumam bērni savu dzīvi uztver kā aizrautīgu ,piedzīvojumiem bagātu ceļojumu apkārtējā pasaulē. Bet skolēniem sēžot skolas solos un apgūstot bioloģiju no attēliem un teorijām, nekāds lielais priekšstats par dabu un mīlestību pret to nevar rasties .Daudz vairāk bērnam māca paša piedzīvotais un pārdzīvotais- atmiņas par pēdu nospiedumiem mitrajā zālē, lapsenes dzēlienu, skudru pūzni un meža zemenīšu garšu – tie visi ir soļi bērna kognitīvajā un emocionālajā attīstībā.…