Ministru kabineta 2002.gada 19.februāra noteikumi Nr.74 „Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs”, kas izdoti saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 51.panta ceturto daļu, kas nosaka kārtību, kādā ar brīvības atņemšanu notiesātajiem maksā par padarīto darbu. Noteikumi nosaka, ka darba samaksu notiesātajam aprēķina atbilstoši nostrādātajām stundām vai paveiktajam darbam:
1) pēc notiesātajam noteiktās mēnešalgas (stundu tarifa likmes) un faktiski nostrādātā darba laika (stundās);
2) pēc produkcijas vienības (darba operācijas, pakalpojuma) izcenojuma un padarītā darba apjoma.
Šie paši noteikumi nosaka arī to, ka katra notiesātā darba samaksu (arī stundas tarifa likmi vai mēnešalgu un materiālo stimulēšanu), kā arī darba normas (laika un izstrādes) nosaka attiecīgās brīvības atņemšanas iestādes administrācija vai darba devējs, pie kura tiek nodarbināts notiesātais. Ministru kabineta 2002.gada 19.februāra noteikumi Nr.74 „Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs” tāpat nosaka, ka darba samaksu notiesātajam, kurš izcieš sodu slēgtā cietumā, daļēji slēgtā cietumā, kā arī audzināšanas iestādē (nepilngadīgie), neizsniedz skaidrā naudā, bet pēc likumos un Ministru kabineta noteikumos paredzēto nodokļu samaksas un citu ieturējumu veikšanas to ieraksta notiesātā personīgās naudas uzskaites kartē un ieskaita brīvības atņemšanas iestāžu depozītu kontā Valsts kasē. Autors piekrīt tam, ka skaidra nauda ieslodzītajiem nedrīkst tikt izsniegta, tomēr, pastāvot šādai sistēmai, ilgstoši atrodoties cietumā ieslodzītais zaudē prasmes rīkoties ar skaidru naudu un nonākot brīvībā, izjūt bezpalīdzību sava budžeta plānošanā. Autors uzskata, ka ieslodzīto sociālās rehabilitācijas ietvaros obligāti ir nepieciešama naudas menedžmenta programma, kurā ieslodzītie apgūtu zaudētās prasmes rīkoties ar skaidru naudu ne vien norēķinos, bet arī sava budžeta pārvaldē.
Atgriežoties nesenā pagātnē, nevar nepieminēt Ministru kabineta 2004.gada 22.aprīļa noteikumus Nr. 417 „Grozījumi Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 „Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs”, kuri noteica, ka notiesātais par darbu no budžeta finansējamas iestādes darbinieka amatā saņem atalgojumu 40 % apmērā no attiecīgā darbinieka mēneša darba algas (stundas tarifa likmes), kas aprēķināta atbilstoši normatīvajiem aktiem par darba samaksas noteikšanu no valsts budžeta finansējamo iestāžu darbiniekiem. Šie paši noteikumi paredzēja arī to, ka notiesātā minimālā mēneša darba alga un minimālā stundas tarifa likme nedrīkst būt mazāka par 40 % no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas (stundas tarifa likmes) valstī. Šo augstāk minēto normu, pēc vairāku notiesāto konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, 19.2un 28.1pantu, rakstveida procesā 2005.gada 1. novembrī tiesas sēdē izskatīja lietu un Satversmes tiesa šo normu 2005.gada 21.novembrī nosprieda: atzīt Ministru kabineta 2004. gada 22. aprīļa noteikumu Nr. 417 “Grozījumi Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 “Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs” 1. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 64. pantam un spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas brīža.9 Pēc Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas spēkā palika Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumu Nr. 74 „Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs” vecā redakcija, kas noteica, ka notiesātā mēnešalga nedrīkst būt mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu, ja notiesātais ir nostrādājis Latvijas Sodu izpildes kodeksa 52.pantā paredzēto darba laiku.
Šobrīd notiesāto vidējā mēnešalga notiesātajiem par darbu, strādājot uz pilnu slodzi, ir jāmaksā ne mazāk par minimālo algu – 90 Ls mēnesī.
…
