“Traģēdija, tāpat kā komēdija, pašā sākumā ir radusies no improvizācijas. Traģēdijas sākumi meklējami pie ditirambu koru sācējiem…. Pēc dažādām pārmaiņās traģēdija sasniedza tai atbilstošo formu. Kas attiecas uz aktieru skaitu, tad Aishils pirmais palielināja to no viena uz diviem, samazināja kora partijas un galveno lomu piešķīra dialogam. Sofokls jau ieviesa trīs aktierus…. Kas attiecas uz saturu, tad traģēdija no niecīgiem mītiem un jautra izteiksmes veida – tā taču pārmaiņu gaitā radusies no satiru drāmas – vēlāk sasniedza savu cienīgumu.”
Šīs Aristoteļa sniegtās ziņas “Poētikas” 4. nodaļā ir pamatā jebkuram pētījumam par sengrieķu traģēdijas izcelsmi. Kombinējot tās ar citām senatnes literārām un zinātniskām liecībām, traģēdijas rašanās gaitu var iedomāties šādi.
Traģēdijas sakņojas ditirambā, īpaši Peloponēsā izplatītās kora lirikas formā, kas bija cieši saistīta ar Dionīsa – auglības un vīna dieva kultu. Ditiramba literārās formas izveidi Hērodota liecība saista ar Ariona (ap 600. g.) – Korintā dzīvojoša lesbiešu dzejnieka vārdu. Šo literāro ditirambu varam iedomāties līdzīgu kantātei, kur kopā ar kori darbojies solists – “ditirambu kora sācējs”. Koristi un varbūt arī solists bijuši pārģērbti par satiriem, atdarinot Dionīsa pavadoņus – nebēdnīgos, jautros un baudkāros dabas dēmonus, ko Peloponēsā iedomājās kā puscilvēkus, pusāžus. No šā apstākļa izriet dabiskais secinājums par Dionīsam veltītā ditiramba līksmo, droši vien pat orģiastisko raksturu, bet koristu satiru ietērps ļauj mums izprast traģēdijas – “āžu dziesmas” (no gr. tragos – āzis + ōdē - dziesma) nosaukuma cilmi. Jau visai seni avoti min “traģiskos” jeb “āžu” korus vairākās Peloponēsas pilsētas – Korintā, Sikionā, Fliūntā.…
