Katra valsts nebūtu valsts, ja tai nebūtu atkritumu. Arī Latvija nav izņēmums. Tā ir valsts kurai ir likumi un trūkumi šajā jomā, katrs cilvēks katru dienu izsviež kādu priekšmetu – atkritumu. Atkritumi var būt gan parasti sadzīves atkritumi (veci pārtikas produkti, konservbuņdžas, papīri un citas lietas), gan bīstamie atkritumi. Bieži vien tie ir mums sastopami tepat tuvumā (bīstami atkritumi). Tie var būt gan dzīvsudraba termometri, gan visa veida baterijas, gan lakas un krāsas un elektroniskie aparāti. Lai cīnītos pret šo ļaunumu ir izveidotas savākšanas un iznīcināšanas vietas. Parastos atkritumus ved uz izgāztuvēm un speciāliem poligoniem, bet bīstamos atkritumus uz speciālām vietām, kur tos šķiro. Bet ne vienmēr tā notiek, jo reti kur tu vari atrast kādu grāvi, kur nemētātos kāds atkritums. Piemēram tā pati ceļmala, kas ved gar ceļu Alūksne – Strautiņi. Ejot gar šo ceļmalu grūti ir nepamanīt kādu atkritumu. Bet, ja tie būtu tikai parastie sadzīves atkritumi! Tur mētājas arī bīstamie atkritumi (motoreļļas kārbas, kurās ne reti ir atrodamas pašas eļļas). Mēs paši metam ārā vecos dzīvsudraba termometrus, vecās, ar notecējušu termiņu, zāles kopā ar sadzīves parastajiem atkritumiem un vedam uz izgāztuvēm (labi ja vēl uz turieni). Bet tur apkārt klaiņo meža zvēri un pat paši cilvēki. Nokļūstot saskarsmē ar šiem atkritumiem tie var saslimt ar dažnedažādām slimībām, kas var būt pat nāvējošas. Mans mērķis ir iepazīties ar Latvijā sastopamiem atkritumiem un to izolēšanas no sabiedriskās apkārtnes kā arī no savvaļas dzīvniekiem. Kā arī to apsaimniekošanu LATVIJĀ.…
