Atribūcijas teorija

Atribūcija – secinājumu izdarīšana par cilvēka uzvedības cēloņiem un viņa sociālajām attieksmēm, iekšējo vai ārējo rīcības cēloņu piedēvēšana viņa uzvedībai.
Visbiežāk atribūcija ir vērojama tad, kad cilvēki saskaras ar kaut ko jaunu, negaidītu. Atribūcija palīdz paredzēt un kontrolēt notikumus, nosaka cilvēka jūas, ievirzes un uzvedību.
Atribūcijas torija radītājs ir Frics Haiders (Heider, 1958). Viņš pētīja ikdienišķu cilvēku kā “naivo zinātnieku”, kurš mēģina saistīt novērojamo uzvedību ar neredzamajiem cēloņiem. Haiders pirmais iedalīja iespējamos uzvedības cēloņus personiskajos (iekšējos) un vides (ārējos). Pēc Haidera uzskatiem, novērotājam ir jāizlemj, vai konkrētā darbība ir saistīta ar pašu darbības veicēju, viņa spējām, pūlēm, nodomiem vai arī kaut ko ārpus šīs personas – uzdevuma sarežģītību, veiksmi u.tml.…