Mūsdienās valstu ekonomikas mainīgajā vidē tiek iezīmētas jaunas tautas attīstības iespējas. Nākotnes pasaules iedzīvotājs ir izglītots un spējīgs cilvēks, kurš ir neatkarīgs un pats atbildīgs par savu likteni. Šī darba autore mēģina atrast atbildes, kā panākt šo attīstību ne tikai industriāli- attīstītajās valstīs, bet arī attīstības valstīs. Šajā darbā autore izmantos terminu „trešās pasaules valstis” ar mērķi atdalīt aprakstāmajās valstis no attīstītajām kapitālistiskajām valstīm un attīstības valstīm, kuras bija sociālistiskās pirms neatkarības iegūšanas.
Šī darba mērķis ir raksturot trešās pasaules valstu izglītības problēmas un izglītības attīstības iespējas.
1. Trešās pasaules valstu izglītības tradicījas un problēmas.
„Ja mēs raksturotu nākamo gadsimtu kā Āfrikas kontinenta attīstības gadsimtu, Āfrikas kontinenta iedzīvotāju sociālā un ekonomiskā progresa gadsimtu, ilgstošā miera un ilgtspējīgas attīstības gadsimtu, tad šī projekta panākumi ir atkarīgi no izglītības sistēmas mūsu kontinentā. Neviena valsts pasaulē nevarēs panākt ilgtspējīgu attistību bez sekmīgi funkcionējošās izglītības sistēmas, bez unificētās pamatizglītības, bez efektīvās augstākās izglītības sistēmas un zinātniskā sektora attīstības, bez vienlīdzīgām iespējām iegūt izglītību visiem valsts iedzīvotājiem”
Prezidents Tabo Mbeki, atklātā runa konferencē par Āfrikas valstu izglītību renesanci 21.gadsimtā, Johannesburga, Dienvidāfrika, 1999.gada 6.decembris
Izglītība kļūst par vienu no sabiedrības galvenajām prioritātēm. Tikai izglītoti cilvēki var radīt priekšnoteikumus tautas attīstībai un nacionālās bagātības pieaugumam. Izglītības stratēģijas mērķis ir sagatavot kvalificētus speciālistus pietiekamā skaitā atbilstoši tautsaimniecības vajadzībām un darba tirgus nosacījumiem…