IEVADS
Cilvēka pamattiesības un ar tām saistītie jautājumi ir bijuši aktuāli katras valsts sabiedrības attīstībā. Sociālekonomiskās pārmaiņas pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas radījušas ne tikai pozitīvas iespējas visās, tostarp arī tiesību jomā, bet aizvien biežāk atklājas arī negatīvās tendences, piemēram, sabiedrības polarizēšanās, ģimenes kā vērtības devalvēšanās, kas negatīvi ietekmē bērna personības attīstību. Šobrīd daudzas ģimenes, īpaši lauku rajonos, kļuvušas sociāli nenodrošinātas bezdarba un citu objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ.
Ģimeņu stabilitāti negatīvi ietekmē tādas aktuālas parādības, kā alkoholisms, narkotisko vielu lietošana, vardarbība pret bērnu u.c.. Nonākuši bezdarba un nabadzības situācijā, vecāki zaudē kontroli pār savu dzīvi, zaudē mērķus un vērtību orientāciju, līdz ar to apdraudot savu bērnu harmonisku, vispusīgu attīstību un bērnu tiesību ievērošanu. Vecāku aizņemtība, aizvien pieaugošā vecāku došanās peļņā uz ārzemēm, līdz ar to nepietiekamā uzmanības veltīšana bērna attīstībai un viņa personības veidošanai, atbildības novirzīšana uz pedagogu pleciem mācību iestādēs vai vienkārši bērnu atstāšana pie radiem vai draugiem, ir ļoti nopietni negatīvi ietekmējošie faktori, kas veicina bērnu izolēšanu no ģimenēm un nodošanu aizbildnībā vai audžuģimenēs.
LR Bērnu un ģimenes lietu ministrijas datu bāzē uz 01.04.2008. bija iekļautas ziņas par 1 385 adoptējamiem bērniem vecumā no viena līdz 18 gadiem. Gandrīz pusotrs tūkstotis aizlauztu bērnu likteņu, kuru vienīgā cerība – reiz iegūt pilnvērtīgu ģimeni ar mammu un tēti, varbūt arī brāļiem un māsām, galvenokārt atkarīga tikai no viņiem pilnīgi svešu pieaugušo sabiedrības, no viņu izpratnes un motivācijas šo situāciju bērnu dzīvē mainīt.
Kaut arī katru gadu ievērojami pieaug audžuģimeņu un tajās ievietoto bērnu skaits, diemžēl tas vēl joprojām nav tik daudz, lai nodrošinātu iespēju bez vecāku gādības palikušam bērnam augt ģimeniskā, nevis institucionālā vidē. Tāpat vērojams, ka audžuģimenēs arvien biežāk bērniem tiek nodrošināta ilgstoša ārpusģimenes aprūpe.
Audžuģimenes galvenokārt ir latviski runājošas un vairāk tiek dibinātas lauku teritorijās, nevis pilsētās, kas bieži ietekmē iespēju tajā ievietot bērnu, kam nepieciešams specifisks pakalpojums (medicīniskā aprūpe, psihologa konsultācijas, mācības krievu valodā, iespēja kontaktēties ar vecākiem u.c.). Diemžēl ne visas pašvaldības ir ieinteresētas, lai to teritorijā būtu audžuģimenes, tādēļ netiek īpaši atbalstīta audžuģimeņu rašanās. Vēl joprojām ir novērojama attieksme, ka audžuģimenes ir valsts problēma un vajadzība, tādēļ ir liela nevēlēšanās līdzdarboties. Tāpat novērojama dažādu institūciju nesadarbošanās arī pašvaldību līmenī. Biežāk resursi tiek tērēti, lai pierādītu, kurš ir atbildīgs par atbalsta sniegšanu pašai audžuģimenei vai tajā ievietotajam bērnam, nevis atbalsta sniegšanai.
Bieži vien tāpat, kā tiek “aizmirsti” bērni, kas ievietoti ārpusģimenes aprūpē, tāpat tiek “aizmirstas” arī audžuģimenes, nenodrošinot nepieciešamo sociālo atbalstu, kā arī regulāru to apsekošanu. Īpaši satraucoša tendence ir tāda, ka bāriņtiesas nevērtē, vai audžuģimenei ir saglabājams audžuģimenes statuss pat, ja ir konstatēti smagi pārkāpumi audžuģimenes pienākumu veikšanā. Labākajā gadījumā, tiek kolēģiem ieteikts bērnus šai audžuģimenē neievietot. Tāpat nepieciešams attīstīt iespēju bērnam saņemt rehabilitāciju krīžu centrā pirms viņš tiek ievietots audžuģimenē, izstrādāt atbalsta sistēmu, kas ļautu audžuģimenēm specializēties īpašu bērnu uzņemšanā (pusaudži, zīdaiņi vai bērni ar īpašām vajadzībām).
Pamatojoties uz iepriekš minēto, kā arī uz to, ka mūsdienu sabiedrībā bērnu tiesību ievērošana un aizsardzība ir ļoti aktuāla problēma, izvēlēta kvalifikācijas darba tēma „Audžuģimene un tās tiesiskais statuss”.
…
