Vēsturiski valstu ģeogrāfiskais novietojums ir faktors, kas ir ietekmējis valstu politiskos aspektus, nosakot valstu vēsturisko attīstības ceļu un radot noteiktus apstākļus, kas veicina starpvalstu sadarbību, vai, tieši otrādāk, veicina starpvalstu konfliktus. Tāpēc valsts ģeogrāfiskais novietojums un tā loma valstu ārpolitikā ir nozīmīga vēstures pētniecības tēma.
Jēdziens ,,ģeopolitika” pirmo reizi parādījās 1916. gadā zviedru ģeogrāfa un sociologa Rūdolfa Kjellena darbā ,,Valsts kā organisms” kā divu vārdu - ,,geo” (zeme) un ,,politikos” (tas, kas attiecas uz valsti) savienojums. Tas apzīmēja valsts un telpas savstarpējās attiecības, galvenokārt ģeogrāfiskā novietojuma ietekmi uz valsts funkcionēšanu savstarpējā attiecību sistēmā. Nereti kā sinonīmus ,,ģeopolitikai” lietoja ,,analītiskā ģeogrāfija” un ,,politiskā ģeogrāfija.” [1; 59. lpp.].
Ģeopolitika ir politoloģiska koncepcija, saskaņā ar kuru valstu ārpolitiku nosaka to ģeogrāfiskais faktors. [7; 211. lpp.].
Ģeopolitikas jēdziens ietver sevī ģeogrāfiskos, politiskos, ekonomiskos un militāros faktorus, kas ietekmē valsts vietu pasaules valstu savienībā un nosaka valsts ģeopolitisko statusu. Valsts ģeopolitisko statusu raksturo valsts varenība, iespējas un starptautisko attiecību problēmu risināšanas iespējas dažādās sfērās. Valsts ģeopolitisko potenciālu ietekmē to ģeopolitisko atribūtu kopums, kas ļauj šai valstij reāli vai potenciāli ietekmēt ģeopolitisko konfigurāciju noteiktā ģeogrāfiskā mērogā un nodrošina jebkuras valsts eksistences pamatu. [6; 71. lpp.]. …