Autoritārā režīma īpatnības Latvijā 1934.gadā

Latvijas Republikas Satversme stājās spēkā 1922.gada 7.novembrī, kad uz pirmo sēdi sanāca pirmā Saeima. 4.Saeimas pilnvaru laikā 1934.g. 15.maijā Latvijā toreizējā Ministru prezidenta K. Ulmaņa vadībā tika izdarīts valsts apvērsums. Valdība savā deklarācijā paziņoja, ka “līdz Satversmes reformas izvešanai Saeimas funkcijas izpilda Ministru kabinets, sākot ar 1934.g.15.maiju”1.Šī valdības deklarācija bija krasā pretrunā ar vairākiem Satversmes pantiem. Satversmes praktiskā piemērošana faktiski bija pārtraukta, jo Saeimas funkcijas uzņēmās Ministru kabinets. Tādejādi valdības antikonstitucionālās rīcības rezultātā Satversme Latvijā palika spēkā tikai de iure.
Ministru prezidents K. Ulmanis pretēji Satversmē paredzētajai kārtībai uzņēmās arī Valsts prezidenta amata pildīšanu, kļūstot par Valsts un Ministra prezidentu. Tā rezultātā Latvijā nodibinājās Satversmei neatbilstošs autoritārs režīms.
Referātā izskatīta autoritārā politiskā režīma galvenās pazīmes un īpašību izpausme Latvijas Republikā laika posmā no 1934.g.15.maija līdz 1940.gadam.
Darbā tika izmantota speciālā literatūra, t.sk. pazīstama Latvijas juridisko zinātņu teorētiķa V. Jakubaneca, A. Šildes un A.D. Lēbera grāmatas.
Varas veidošanās un dalīšanas process, varas resursu izvietojums sabiedrībā un to izmantošana dažādu vērtību sadalē – tās ir politikas pamatproblēmas. To skaidrojumā svarīga nozīme ir politiskā režīma jēdzienam, kura ietvaros politiskie procesi tiek analizēti plašākā nozīmē – sakarā ar daudzām citām sabiedrības dzīves parādībām, ar indivīda un visas sabiedrības un varas institūciju attiecībām, ar brīvības un vienlīdzības faktisko realizēšanos.
“Analizējot politisko režīmu, pirmkārt, jāizskaidro pēc kādiem principiem sabiedrībā ir sadalīta vara, cik daudz no tās katram pieder, kā un kādā nolūkā tā tiek izmantota”.…