Vīns sarunā nekad nav lieks.
Vīns- tas ir prieka dzēriens.
Dialogs ar vīnu var notikt arī vientulībā, taču diezin vai būtu interesanti. Par šo Dionīsc dāvanu ir jārunā, jāapmainās domām, jo vīna garša un aromāts katram rada pavisam citas asociācijas, kuru pamatā ir klasiskas likumības. Zinot, kas tas ir par vīnu, kādas vīnogas izmantotas tā gatavošanā, kāda bijusi augsne, kurā tās augušas un no kurienes tas nācis, rodas būtisks pamats personiskām sajūtām par šo konkrēto vīnu. Tālākais jau ir baudas lidojums ar vīna buķetes smaržīgajiem spārniem. Latvija vēsturiski ir vodkas ietekmes zeme. To noteicis tās ģeogrāfiskais stāvoklis un tradīcijas. Pēdējos desmit gados, kad pār mūsu zemi joprojām veļas Rietumu tradīcijas, neviens nebrīnās, ka popkorns, kola un citas republikas izpausmes pielīp krietni ātrāk nekā smalkumi. Viens no tiem ir vīni. Tūkstošgadīgā vīna kultūra. Vīnu baudītāju aprindās ir ienākusi jauna paaudze , un tai ir domāts priekšvārds, kas ir kā ceļvedis tālākai lasīšanai, bet paaudzes, kas jau ir ar vīnu uz tu, to visu dara pavisam citādi. Kāpēc? Joprojām Latvijā mēģina pasauli noķert kā novēlojies pasažieris vilcienu pēdējo vagonu. Tas ir attiecināms arī uz vīna kultūru. Pirms vairāk nekā pirms desmit gadiem mēs kā mazi bērni priecājāmies par kādu vīnu no tās puses, un tā šķita nevis kā Rietumu eksotika, bet gan kā apdalīta, kas garšoja neticami jauki, kaut arī tas nebija nekas sevišķs. Tagad pār Latviju gāžas vīnu ezers, un vairs neder frāze jānopērk kāds vīns. Joprojām ir jānopērk tas vīns, kas ir vietā un laikā. Par to, ka jāmeiģina palūkoties uz zvaigznēm. Arī uz tiem vīniem, kas paši ir kā zvaigznes. …
