Rakstīt par kreativitātes lomu bērna personības attīstībā pamudināja interese par to, kādi psihiskie procesi, kādi apstākļi vai priekšnosacījumi ir nepieciešami, lai bērns būtu ne tikai fiziski un psiholoģiski sagatavots pamatizglītības apguvei kā indivīds, bet arī izjustu sevi kā personību, kā pilntiesīgu un radošu sabiedrības locekli.
Tā kā Latvijā pašlaik notiek straujas izmaiņas izglītības jomā un tiek pārvērtētas iepriekšējo periodu izglītības tendences, paveras plašas iespējas bērna personības attīstības izpētei, balstoties uz Ž. Piažē, Ļ. Vigotska, D. Elkoņina, Ē. Eriksona, M. Montesori, G. Svences, D. Lieģenieces, I. Likas, R. Mūka un citu autoru darbiem.
Ikdienā strādājot ar bērniem, veidojas atziņas, kuru apstiprinājums rodams atbilstošas literatūras studijās un pētnieciskajā darbā. Mūs interesē jautājums, kā palīdzēt bērnam apjaust savas patiesās spējas, kā palīdzēt izvirzīt mērķi, sasniegt to un izjust patiesu prieku par padarīto.
Uzskatām, ka bērns jau kopš dzimšanas savā būtībā ir radošs (sākumā šī vārda šaurākajā nozīmē), un viņa kreativitātei vajadzētu attīstīties, pilnveidoties, tomēr tā bieži nenotiek, jo rodas iekšēji vai ārēji faktori, kas neļauj bērnam radoši pilnveidoties. Kas ir kreativitāti rosinošie vai kavējošie apstākļi, kā novērst negatīvo faktoru ietekmi uz bērna personību?…