Bērna tiesības uz izglītību: valsts un pašvaldību atbildība

NOBEIGUMS
Šajā darbā autore fokusējās uz bērnu izglītības pieejamības kvalitatīvāku nodrošinājumu. Līdz ar to pirmkārt autore apskatīja jēdziena bērns un izglītība skaidrojumus, lai izprastu to būtību un ko tie sevī ietver gan no psiholoģiskā un pedagoģiskā viedokļa, gan no likuma izpratnes. Analīzes rezultātā, autore nonāca pie secinājumiem, ka bērns ikdienas izpratnē ir persona starp dzimšanas un pubertātes stadiju, kura attīstība ir atkarīga no bērna un vecāku mijiedarbības. Turpretī no likumiskā viedokļa tā ir persona, kura nav sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, izņemot likumā noteiktajā gadījumā un tā atrodas valsts īpašā aizsardzībā. Bērna tiesības ar likumu tiek zināmā mērā ierobežotas, jo tam nav pilna rīcībspēja un tiesībspēja, bet, ņemot vērā, ka ar likumu bērns ir atzīts par īpaši aizsargājamu, tam ir piešķirtas specifiskas tiesības, kuras ir atrunātas gan nacionālajos, gan starptautiskajos tiesību aktos.
Otrs jēdziens, ko autore analizēja, bija izglītība. Izglītība ir ļoti svarīgs dzīves posms, kurā bērns iemācās pakāpeniski kontrolēt savas psiholoģiskās spējas, iegūst pamatprasmes un pamatu turpmākajai dzīvei. Uz izglītības pamata tiek veidota patstāvīga turpmākā dzīve. Tā ir neatņemama pieredze un zināšanu kopums, ko pašvaldības nodrošina ar savu iestāžu un amatpersonu starpniecību.
Pēc iegūstās jēdzienu analīzes, autore pievērsās vēsturiskajam aspektam. …