Demokrātiskā sabiedrībā cilvēku uzskata par unikālu vērtību, kas dzīvo, mācās un strādā citu indivīdu vidū. [4, 9] Tieši pirmsskolas vecums ir ļoti svarīgs posms personības attīstībā, jo šajā vecumā veidojas personības kodols. Lai tas noritētu sekmīgi, vienmēr ir jāatceras, ka bērns ir unikāla vērtība, kas jāciena un jāizzina.
Bērna audzināšana ir divējāds process, tā ir gan pedagoga aktīva iedarbība uz bērniem, gan pašu bērnu aktivitāte, viņu pašorganizācijas spējas, kas izpaužas viņu zināšanās, uzvedībā, jūtās un attiecībās. Bērna attīstība un uzvedība ir ļoti dažāda, jo ikviens aug un attīstās savādāk. Ļoti liela nozīme ir videi, kurā bērns piedzims un aug, jo vide iedarbojas uz bērnu, izmaina viņa pārdzīvojumu pasauli.
Ikdienas situācijā, kad sabiedrībā un apkārtnē viss strauji mainās, par ikdienišķu parādību ir kļuvusi spriedze, frustrācija, trauksme un depresija. Šāda veida „kokteili” ir grūti izturēt pat pieaugušam cilvēkam, kur nu vēl bērnam, kas pasauli jau tāpat uztver daudz emocionālāk un saasinātāk. Šādās situācijās pieaugušo pasaulei janak talkā bērnu pasaulei, bet ko darīt ja pieaugušie to nedara, vai gluži pretēji vēl papildina no ārpasaules nākošo spriedzi un trauksmi ar iekšējo trauksmi un nedrošību bērnā pašā.
Lai gan savstarpējās attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem, mēs neesam nežēlīgi un agresīvi, ir grūti irdomāties kādu mūsdienu laikrakstu, radio vai TV parraidi, kur nebūtu kāds paziņojums par agresijas aktiem.
Saasinoties šīm problēmām, jaatzīst, ka stress, trauksme, vardarbība un agresivitāte ir viens no nopietnākajām problēmām ar ko šodien saskaras cilvēce. Ir jārod atbildes uz jautājumiem: „Kāpēc bērni rīkojas agresīvi? Kas viņus satrauc? Kādi ir viņu uzvedības un darbības paraugi? Kas jādara, lai novērstu destruktīvu uzvedību?”
Uz šiem jautājumiem atbildes meklēja cilvēces gaišakie prāti gadsimtiem ilgi, mēģinot to izskaidrot no filozofijas un reliģijas viedokļa. Bet tikai nesen šīs problēmas kļuva par zinātnisku pētījumu objektu, tāpēc vēl nav atrastas visas atbildes uz jautājumiem, kas saistītas ar bērnu uzvedību.
Lielākā daļa pašreizējo pētījumu par bērnu uzvedības noviržu cēloņiem un to korekciju ir attiecināmi uz skolas vecuma bērniem. Par šo problēmu pirmsskolas vecumā, kad novirzes vēl nav noturīgas un vieglāk padodas korekcijai, pētījumu ir daudz mazāk [13, 10]
Kā atzīmē T. Liepiņa [14] bērnu uzvedības traucējumus ir pētījuši J. Akocella, R. Butzins, L. Mahedī, M. Rozenbergs, P. Sindelars, V. Vilsons.…