Attiecībā uz bezdarbu, svarīgi ir noteikt gan esošo bezdarba līmeni, gan arī klasificēt pa bezdarba veidiem. Atšķirt brīvprātīgo un piespiedu bezdarbu. Visās attīstītās tirgus ekonomikas zemēs ir tādi, kas nestrādā, darbaspēku nepiedāvā, un ir bezdarbnieki, kas alkst, lai viņu darbaspēku piedāvājumiem būtu atbilstošs pieprasījums. Brīvprātīgo bezdarbnieku kā bezdarbnieku nevar ekonomiski raksturot. Viņš vispār vai ierobežotā laika posmā nav darba spēju piedāvātājs darbaspēku tirgū. Pie brīvprātīgajiem bezdarbniekiem pieskaitāmi:
Sievietes mātes, kas nolēmušas vismaz līdz noteiktam vecumam bērnus audzināt ģimenē.
Sievas, namamātes, kuru vīri spēj ģimeni pilnīgi nodrošināt paši.
Ilgstoši bezdarbnieki, kas zaudējuši ne tikai kvalifikāciju, bet arī cerību un vēlmi no jauna kļūt par darba ņēmējiem.
Hroniski alkoholiķi, narkomāni, ubagi, visi tie, kas principā nevēlās strādāt un piedāvāt savu darbaspēku darbaspēju tirgū.
Bezdarbnieks – fiziska persona darbaspējīgā vecumā, kura nestrādā, kurai nav citu ienākumu vismaz minimālās darba samaksas apmērā, kura neveic uzņēmējdarbību un meklē darbu. Lai iegūtu bezdarbnieka statusu, personai pēc pieraksta vietas jāreģistrējas Valsts nodarbinātības dienestā un jāatgriežas šajā dienestā vismaz 1 reizi mēnesī. Persona par bezdarbnieku atzīst četrpadsmitajā dienā pēc reģistrācijas Valsts nodarbinātības dienestā.
Par bezdarbnieku atzīstams darba spējīgs pilsonis vai ārvalstnieks (bezvalstnieks), kurš saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju vai kuram pasē ir iedzīvotāju reģistra atzīme ar personas kodu un kurš nestrādā, ir darbaspējas vecumā, kuram nav citu ienākumu vismaz minimālās darba algas apmērā, kurš neveic uzņēmējdarbību, meklē darbu, ir reģistrēts nodarbinātības Valsts dienestā pēc dzīvesvietas un vismaz reizi mēnesī griežas šajā dienestā.…
