Parādības, kuras mēs šodien saucam par elektriskām, cilvēki dabā novēroja jau tālā senatnē. Senie grieķi zināja, ka ar audumu vai vilnu saberzts dzintara gabaliņš pievelk putekļus. Angļu zinātnieks V. Gilberts 1600. gadā šo parādību nosauca par „elektrību” (no grieķu vārda „elektros” – dzintars). Cilvēki novēroja zibeni, polārblāzmu, vielas magnētismu un citas parādības, bet neprata tās izskaidrot, jo nezināja, ka tām ir kopīgs cēlonis- elektrības lādiņu rašanās un kustība. Elektrība ir bijusi zinātnes interešu lokā jau kopš 17. gs., tomēr tikai 19. gs. pētījumi šajā jomā sāka aktivizēties. [5;4]
Jebkura viela sastāv no viegli kustošiem negatīviem elektriskiem lādiņiem elektroniem un pozitīvi lādētiem protoniem. Elektrība ir ļoti sīku lādētu daļiņu – elektronu plūsma. [6] Katrs elektrons satur nelielu enerģijas lādiņu. Kad elektronu uzkrājas ļoti daudz, lādiņš kļūst liels un rodas elektriskais spriegums. Pozitīvo un negatīvo lādiņu skaits vielā ir vienāds, tāpēc elektrisko lādiņu klātbūtne nav jūtama. Ar elektrību mēs sastopamies tad, kad elektroni vienam ķermenim tiek atņemti un atdoti citam. Vienādas zīmes elektriski lādiņi atgrūžas, pretējas zīmes pievelkas. Ar to var izskaidrot gandrīz visas elektriskās parādības.
1.2 Elektromagnētisms un elektromagnētiskais lauks
Elektromagnētisms ir parādību kopums, kurās izpaužas vielas elektrisko un magnētisko īpašību sakars. Jēdziens elektromagnētisms ir saistīts ar elektromagnētiskā lauka jēdzienu. Elektriskais lauks izraisa elektrības nesēju (elektronu) kustību. Tā savukārt izraisa magnētisko lauku. Ap visiem vadiem, kuros plūst strāva, ir magnētiskais lauks. Elektriskie un magnētiskie lauki ar vienādu zīmi atgrūžas, ar pretēju zīmi - pievelkas. [5]…
