Biheiviorisms – psiholoģijas skola vai virziens, kurā tiek uzskatīts, ka vienīgais zinātniskā psiholoģiskā pētījuma priekšmeti ir uzvedība. Ar uzvedību saprastas visas ārēji novērojamās reakcijas uz ārējiem stimuliem, ko var objektīvi fiksēt vai nu ar neapbruņotu aci, vai arī ar speciālu aparātu palīdzību.
Biheiviorisms izveidojās 20. gadsimta Amerikā ar Edvards Torndaika (1874-1949) un R. Jerkisa (1876-1956) veiktajā dzīvnieku uzvedību eksperimentālajā pētīšanā. Pirmo reizi jēdziens biheiviorisms minēts 1913. gadā Dž. Votsona (1878-1958) darbos; viņš arī kļuva par pirmo biheiviorisma teorētiķi, kura darbos biheiviorisma piekritēji sāka aktīvi lietot, izmantojot arī I. Pavlova(1849-1936) beznosacījuma un nosacījuma refleksu teoriju. Pēc Dž. Votsona uzskatiem, īsta zinātne nevar neko pateikt par dvēseli* vai apziņu*, tā var tikai spriest par ārējām reakcijām uz izmērīto stimulāciju. Eksperimentējot (galvenokārt ar baltajam žurkām) biheiviorisma piekritēji attiecināja pētījuma rezultātus no dzīvniekiem uz cilvēkiem, petot iemācīšanu, motivāciju utt. Dž. Votsons darbos jebkādu uzvedību ir nepieciešams uzskatīt tikai kā stimulu – reakciju elementu kopumu. Vēlāk Dž. Votsona piekritēji K. Halls(1884-1952) un E. Tolmens(1886-1959), atbildot uz kritiku par mehānistiskumu, izveidoja neobiheiviorismu, sarežģījot šo priekšstatu ar mainīgu starpparametru ieviešanu (vajadzības*, kognitīvais stils*).
Viens no galvenajiem biheiviorisma principiem – uzvedības stiprināšana atbilstoši nepieciešana rezultāta sasniegšanai – tiek ļoti plaši izmantotas mācīšanā un psihoterapijā. Pamatojoties uz biheiviorismu, tiek izveidotas daudzas psihoterapijas metodes, ieskaitot kognitīvi biheiviorālo metodi. 60. gados biheiviorisma ietvaros radās B. Skinera(1904-1990) uzvedības modifikācijas teorija*, kas kļuva par vispopulārāko pieeju sociālajā korekcijā un rehabilitācijā. Biheiviorisms kopā ar neobiheiviorismu šodien ir populārākais virziens amerikāņu psiholoģijā un viens no vadošajiem pasaule, devis lielu ieguldījumu dažādu mācību teoriju izveidē un jaunas psihoterapiskās pieejas (biheiviorālā psihoterapija) izstrādāšanā. [1;30]
Veselības psiholoģi pētī, kādi izturēšanās veidi veicina veselību un labu pašsajūtu, kā nepieļaut slimību un hronisku veselības traucējumu rašanos un kā izturēties gadījumos, ja radušies veselība traucējumi ( Gatchel, Baum & Krantz, 1989). Veselības psihologi sniedz nozīmīgu ieguldījumu plašākajai starpdisciplīnu nozarei – biheiviorajai medicīnai.[5;185]
…
