19.un 20.gadsimta mijā un, īpaši pēc Pirmā pasaules kara, kad sākās strauja kapitāla uzkrāšana un attīstījās tehnoloģijas, Latvijā strauji samazinājās mežu platības, tika nosusināti un izstrādāti purvi, ievērojami samazinājās lielo zīdītājdzīvnieku skaits. Intensīva dabas resursu izmantošana turpinās līdz pat mūsu dienām. Izbūvējot Daugavas hidroelektrostaciju kaskādi, iznīcinātas vismaz 10 sugu vienīgās atradnes Latvijā. Apzināti introducētas vai ievazātas daudzas augu un dzīvnieku sugas, kas negatīvi ietekmē vietējo sugu populācijas un spēj pilnīgi iznīcināt vai degradēt vietējās ekosistēmas. Dabu kopumā - cilvēkus, ekosistēmas, jūtīgākās augu un dzīvnieku sugas - būtiski ietekmē ūdens un gaisa piesārņojums, bīstamo ķīmisko vielu uzkrāšana. Pagaidām vēl pilnībā nav apzināta ozona slāņa samazināšanās, ultravioletā starojuma ietekmes palielināšanās un klimata izmaiņu ietekme uz cilvēkiem un dabu.
Paralēli negatīvajām parādībām dabā, kas seko intensīvai saimnieciskajai darbībai, Latvijā tāpat kā citur pasaulē veidojās apziņa par dabas aizsardzības nepieciešamību un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas stratēģijas nozīmību. Pieredze gadsimta garumā ir pierādījusi, ka ekonomiski daudz izdevīgāk ir plānot dabas resursu izmantošanu atbilstoši to atjaunošanās iespējām, nekā pēc to noplicināšanas ieguldīt milzu naudas līdzekļus dabas aizsardzības pasākumos. Tāpēc par prioritāti bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā pašlaik tiek izvirzīta tautsaimniecības nozaru iesaistīšana un dabas aizsardzības un resursu ilgtspējīgas izmantošanas principu un pasākumu iestrādāšana nozaru attīstības plānos.
Šajā darbā īpaši vēlos pievērsties lauksaimniecības attīstības tendencēm saistībā ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu laikā, kad lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības būtiski samazinās, daudzās lauku apdzīvotajās vietās vērojama ekonomiskā un sociālā nestabilitāte.
…
