Bizantijas ikonogrāfijas rašanās

NO ANTĪKĀS MĀKSLAS
LĪDZ IKONAI.
Atdzimšanas laikmeta mākslai un viduslaika ikonogrāfijas mākslai ir daudz kopīgu pirmsākumu – antīkās mākslas transformēšanās ikonogrāfijā sākās ar pirmajiem kristiešiem, vēl pirms oficiālas kristietības atdzīšanas.
Laikā, kad kristietība dija aizliekta un reliģijas vajāta, par sapulcēšanās un lūgšanas vietām izvēlējās vientuļas, nomaļas vietas (dieži katakombas). Romas, Krētas, Neapoles, Milosa un Aleksandrijas kristieši bija uzcēluši veselus pazemes labirintus, kas kalpoja, kā baznīcas un kapsētas.
Katakombu sienas balināja un apgleznoja. Šajos apgleznojumos izmantoja antīkās mākslas elementus. Tur atradās daudz vāžu, ziedu, augļu,dzīvnieku. Laikam ejot, antīkās mākslas veidojumi ieņēma jaunu, simboliski alegorisku nozīmi. Piem:
skaistā jaunava Psiheja -tika tulkota, kā kristieša dvēseles tēls;
palmu zars –kļuva par ēdenes pilnības simbolu;
amūri –bez grūtībām pārtapa par eņģeļiem;
oranti- uz freskām parādījās lūgšanās iegrimuši tēli ar uz augšu paceltām rokām;
vīnogu ķekars- (ieguva īpašu nozīmi) kļuva par galvenā noslēpuma simbolu, kas piemita sv.rakstos minētajiem maizei un vīmam( Kristus “miesai un asinīm”).

…