Sāksim ar jautājumu: kas ir māja un kādam mērķim mēs to būvējam? Māju tēlaini var nosaukt par mūsu trešo ādu – pēc īstās un pēc apģērba. Tai būtu jānodrošina komforts ap mums, t.i., lai ir silti, lai nepūš vējš, lai lietus un sniegs nekrīt uz galvas, lai gaiss, ko elpojam, būtu svaigs, lai telpās būtu mums vēlamais mitrums, lai mūsu neietekmē āra elektromagnētiskais u.c. starojums utt. Un laikam jau tad tie arī ir galvenie mērķi, nevis vienkārši norobežoties no āra ar sienām un jumtu, un projektējot jāskatās ne tikai telpu izvietojums, bet arī komforta nodrošināšana.
Deviņdesmito gadu, tā saucamā pēcpadomju laika sākumā, kad Latvijas Būvniecībā strauji ieviesās rietumu tehnoloģijas, jaunajiem būvmateriāliem un visam procesam bija drudžaina neparastuma piegarša. Pārsvarā cilvēki sakumā mazliet pētīja, tad apbrīnoja, pirka, lietoja un slavēja. Šobrīd būvniecībā iesaistīto profesionalitāte ir nostabilizējusies, ir nomierinājušies pirmās dedzības priekšstati un tiek izvirzītas citas jautājumu kategorijas, kā rezultātā rodas nepieciešamība pēc jaunas analīzes. Taču, neskatoties uz kopējo zināšanu līmeņa pieaugumu, nepazūd sajūta, ka tā atkal ir tikai jauna brīnuma meklējumu fāze. Lētas un ekoloģiskas mājās, superplānas un ekoloģiskas izolācijas, ekoloģiska būvniecība, lēta enerģija it kā ne par ko utt. ir tie vārdi, kas visai bieži ir manāmi pēdējā laika dažādu profesionālo izdevumu slejās, bet nav īsti paskaidrots, ko tie nozīmē un kā tas viss saistās kopā.
Pasaules būvniecības terminoloģijā ir sastopamas daudz ēku programmas un nosaukumi – tādas kā, piemēram, “Green Building”, “EcoHouse”, “Health House”, kam latviskā izpratnē arī būtu apzīmējums “ekoloģiskā ēka” . Izpētot šīs bezgalīgās teorijas un meklējumus, var atrast trīs filozofiskus pamatprincipus, pēc kuriem varētu novērtēt ēkas ekoloģiskumu:
Piemērotību klimatam;
Iekļaušanos apkārtējā vidē;
Piemērotību cilvēkam konkrētajā laikā, sezonai vai visai dzīvei, dienai, vai naktij, vieglu adaptāciju nākotnes laika prasībām.
Projektēšanai, celtniecības procesam un ēkas ekspluatācijai ir milzīga ietekme uz dabu. Te arī slēpjas ekoloģiskuma galvenā pamatdoma – visiem iespējamiem līdzekļiem mazināt ēkas kā dzīvojamās vienības slodzi uz apkārtējo vidi un dabas resursiem. Kaitīgo izmešu daudzums, siltuma, elektroenerģijas un ūdens patēriņš, atkritumi, notekūdeņu daudzums un attīrīšanas principi, kā arī pats ēkas izskats un funkcionālā piemērotība ikdienas dzīvei ir ekoloģiskuma definīcijas galvenie kritēriji. Un tikai pēc tam šai galvenajai idejai pakārtojami tādi noteikumi, kā dabisko materiālu izvēle, ventilācija, iekšējā gaisa klimata organizācija un siltumizolācija, kas katrai pasaules vietai un klimatam ir atšķirīgi.
Ekoloģiskajai ēkai pakārtotie nosacījumi:
1.Ēkas forma, izskats, novietne un ietekme uz cilvēku.
2.Dabisko materiālu izmantošana.
3.Alternatīvās enerģijas veidi ēkas uzturēšanai (saules baterijas, vēja rotori utt.)
4.Efektīvas norobežojošās konstrukcijas (siltumizolācijas materiāli).
5.Norobežojošo konstrukciju gaisnecaurlaidība.
6.Ēkas iekšējais mikroklimats
Ekoloģiskā būvniecība nav lēta, jo tā ietver projektēšanas un būvniecības procesu kompleksu ar visiem iepriekš minētajiem nosacījumiem, ne tikai atsevišķus fragmentus. Ēkas iekšējā vidē lielāko ietekmi uz cilvēku rada tieši iekšējās apdares materiālu kvalitāte un šo materiālu radīto izdalījumu pārvietošanās kopā ar gaisa kustību. Ēkas un telpu vēdināšana vistiešākā veidā ir saistīts ar dzīves telpas ekoloģiju, komfortu, kā arī ar enerģijas taupīšanu. Tāpat jācīnās arī ar mitrumu ēkā, kuram jāizkļūst, kurš jāizvada no ēkas, jo tas var radīt nopietnas problēmas gan komforta sajūtai, gan ēkas konstrukcijām.…
