Gallipoli misija, plānošana.
Čērčila politiskā karjera nepārprotami ir pagājusi vētraini. Viens no svarīgākajiem politiķa dzīves posmiem neapšaubāmi bija Pirmā pasaules kara sākuma posms, kad Vinstons pirmo reizi atradās Jūras lietu ministra amatā (1914-1915). Šis amats Čērčilam garantēja lielu varu un ietekmi, un tieši tas Čērčilam bija nepieciešams. Tieši viņš plānoja un organizēja flotes darbību, un nodevās šai lietai ar lielu entuziasmu. Viņš plānoja dažādas avantūras, piemēram, avantūra Ziemeļjūrā – vācu salas Borkumas okupēšana neļautu vācu flotei izbraukt no tās ostām. Tomēr visvairāk Čērčilu uztrauca Osmāņu Turcijas iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā, 1914.g. novembrī. Tagad atkal Vinstonam nācās pievērst domas tuvajiem austrumiem. Viņš baidījās no tā, ka turki varētu uzbrukt Suecas kanālam, tādēļ sāka plānot Ēģiptes aizsardzību. Tā 1914.g. 25. novembrī Kara komitejas sanāksmē Čērčils izklāstīja savu plānu par Ēģiptes aizsargāšanu – pēc Čērčila paša uzskatiem labākā aizsardzība ir uzbrukums, tāpēc jāuzbrūk Gallipoli pussalai ar mērķi ieņemt Konstantinopoli.
Čērčila plāns sākumā netika atbalstīts. Bija cilvēki, kuri viņu atbalstīja, bet viņam bija arī liela opozīcija viņa pārgalvības un straujā rakstura dēļ. 1914.g. no amata atkāpās kara flotes priekšnieks – vācu izcelsmes princis Batenbergas Luiss, un Čērčils viņa vietā iecēla septiņdesmit trīs gadus veco lordu Fišeru, kurš bija ļoti aktīvs un sabiedrībā atdzīts cilvēks, daži uzskata, ka viņš esot labākais admirālis pēc Nelsona, tomēr arī par šo Čērčila gājienu daudzi šaubījās, ieskaitot Džordžu V, jo Fišers tomēr bija jau stipri gados. Lai arī Čērčils ar Fišeru sākumā ļoti labi sastrādājās un „Dardaneļu plāns” tika plānots ar lielu sajūsmu un entuziasmu, līdz pat 2. janvārim, kad Krievija lūdza atbalstu pret turku spiedienu uz Kaukāzu, šis plāns netika uztverts nopietni.
Lai arī uzbrukumu Osmāņu impērijai jau 1914.g. bija plānojusi Francija, tas tika noraidīts, noraidīts tika arī britu izlūkdienesta piedāvājums pārpirkt turkus sabiedroto pusē, Lielbritānija nopietni šo akciju sāka apsvērt tikai tad, kad bija skaidrs, ka nevienai no karojošajām pusēm nepietiek spēka, lai izlauztos caur pretinieka frontes līniju Rietumu karadarbības laukā. Gan Čērčils, gan viņa kolēģi meklēja citu mērķi. Tā 13. janvārī Čērčils vēlreiz uzstājās ar runu kara komitejā un tika pieņemts lēmums februārī uzsākt Gallipoli bombardēšanu un pēc tam ieņemšanu. …
