Cilvēks un tiesības. Personas tiesiskais stāvoklis

Katra cilvēka dzīvība ir svēta. Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, kas ir ierakstītas paša cilvēka dabā. Cilvēkam ir vajadzīgas tiesības uz dzīvību, lai viņš varētu baudīt visas pārējās cilvēka tiesības un cilvēka cieņu.
Tiesības uz dzīvību ir universālas. Cilvēks nevar būt drošs par savām tiesībām uz dzīvību, ja viņš pieļauj uzbrukumus otra cilvēka dzīvībai. Jebkurš izņēmums no universālām tiesībām rada labvēlīgu augsni nākamam, plašākam izņēmumam. Ja mēs pieļaujam izņēmumus, kur ir garantija ikvienam no mums, ka arī mēs reiz nenonāksim kādā izņēmuma kategorijā?
Universāla ir arī ikviena cilvēka cieņa. Ja cilvēks neciena otru, uzskatot to par kādu lietu vai manipulācijas objektu, varbūt pat to nonāvējot; kā gan viņš var pieprasīt, lai viņu pašu kāds cits cilvēks neuzskatītu par lietu vai manipulācijas objektu, varbūt pat viņu nonāvējot?
Cilvēka tiesības uz dzīvību dabiski sākas līdz ar tās sākuma brīdi cilvēka ieņemšanas laikā, savienojoties abu viņa vecāku šūnām. Tiesības uz dzīvību dabiski beidzas līdz ar cilvēka dabiskās nāves brīdi. Visa cilvēka dzīvības esamības laikā nevienam cilvēkam nav tiesību šo dzīvību iznīcināt.
Šodienas modernajā sabiedrība, kas sevi grib saukt par humānu, cilvēka pamata tiesības uz dzīvību atrodas dramatiska izaicinājuma priekšā. Starptautiskie cilvēktiesību dokumenti šīs tiesības it kā vēl atzīst, tomēr reālā situācija rada pavisam citu ainu. Mēs redzam Ruandu, Kosovu, Čečeniju, daudzus citus briesmīgus karus pasaulē. …