7. Kopsavilkums
Cilvēku tirdzniecība ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums. Šī problēma jau ilgu laiku ir aktuāla visā pasaulē. Latvijā cilvēku tirdzniecības problēma saasinājās 90. gadu sākumā. Aktīva cīņa pret šo pazemojošo cilvēku izmantošanas veidu, kas izpaužas kā piespiedu seksuālo pakalpojumu sniegšana, piespiedu darbs un orgānu tirdzniecība, Latvijā aizsākās pavisam nesen. Daudzi cilvēki joprojām neapzinās cilvēku tirdzniecības negatīvo ietekmi uz sabiedrību kopumā un uz katru indivīdu atsevišķi, bieži vien vainojot pašu personu, kura dažādu apstākļu dēļ nokļuvusi cilvēku tirdzniecībā. Arvien biežāk cīņā pret cilvēku tirdzniecību iesaistās jaunas institūcijas un organizācijas, tiek atklāti cilvēku tirgotāji un piespriesti sodi par izdarītajiem noziegumiem. Taču darbs ar personu, kura cietusi cilvēku tirdzniecībā, ir tikai savas attīstības pirmsākumos.
Par cilvēku tirdzniecības jēdzienu tāpat kā par šī fenomena izpēti teorētiķu un praktiķu vidū notiek pastāvīgas diskusijas. Tāpat kā nav vienas universālas definīcijas, kas atbilstu visu valstu un ekspertu prasībām un ļautu visiem, saskaroties ar „cilvēku tirdzniecības” jēdzienu, saprast vienas un tās pašas darbības, dalās arī domas par cilvēku tirdzniecības klasifikāciju. Tā var tikt analizēta kā:
- cīņa ar organizēto noziedzību;
- legālā un nelegālā migrācija;
- nodarbinātības problēma;
- morāles un uzvedības normu problēma;
- problēma, kas tiešā veidā saistīta ar prostitūciju;
- cilvēktiesību pārkāpums.
Cilvēku tirdzniecību veicina dažādi plašāka mēroga politiskie, ekonomiskie, administratīvie un tiesiskie faktori.
Analizējot cilvēku tirdzniecības problēmu un upuru transportēšanas maršrutus, valstis tiek iedalītas trijās grupās – izcelsmes, tranzīta un mērķa valstīs.
Kvalificējot cilvēku tirdzniecības noziegumus, atsevišķos gadījumos vērojama atšķirīga analizējamo noziegumu pamatsastāva un kvalificējošo pazīmju izpratne, kas izraisījusi kļūdainus kvalifikācijas risinājumus.
Analizējamie noziegumi uzskatāmi par pabeigtiem ar jebkādu rīcību, kas veicina cilvēku tirdzniecību vai personas nosūtīšanu ar tās piekrišanu seksuālai izmantošanai, piemēram, ar darbībām, kuru mērķis ir savervēt nosūtāmās sievietes.
Personas, kas nav sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, nosūtīšana jebkādā veidā uz ārvalsti seksuālai izmantošanai, pat ar tās piekrišanu, veido Krimināllikuma 154.1 pantā paredzētās cilvēku tirdzniecības sastāvu un atkarībā no cietušā vecuma kvalificējama saskaņā ar šā panta otro daļu (vecumā no četrpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem) vai panta trešo daļu (vecumā līdz četrpadsmit gadiem).
Sodu noteikšanas prakse krimināllietās par cilvēku tirdzniecības noziegumiem, secināms, ka ne vienmēr tiek ievēroti Krimināllikuma 46.pantā ietvertie soda noteikšanas vispārīgie principi, tiek pieļauta atkāpšanās no KL 49. un 55.pantā ietvertajiem priekšrakstiem, kā rezultātā piespriestie sodi visai bieži ir neadekvāti izdarītajam noziedzīgajam nodarījumam un vainīgo personībai.
…
