Āzijā cīņu apmācība vēsturiski sekoja kulturālajām meistara mācekļa attiecību tradīcijām. Studenti trenējās stingri hierarhiskā sistēmā skolotāja – sifu kantoniešu (vietēja valoda Ķīnā) valodā, šīfu mandarīnā, guru sanskritā, hindiešu, telugu un malai valodās, sensejs japāniski, sabunims korejiski.
Konfūcisma iespaidā mācekļi ar augstāku pakāpi tika uzskatīti par lielākajiem brāļiem un māsām, tie, kas ar zemāku rangu – par mazākajiem brāļiem un māsām. Šāds izteikts attiecību princips tika lietots, lai attīstītu labu raksturu pacietību un disciplīnu. Vairāki cīņas veidi izveidojās senajā Indijā, mallayudha (brīvās cīņas veids), silambam (cīņa ar zižļiem), kutu varisai (bezieroča cīņa), varma kalai (ķermeņa dzīvībai svarīgo punktu māksla), aditada (kikboxings), kalari pajatu (cīņa arēnā).
Dažas sertifikācijas metodes varēja būt iesaistītas. Pirms māceklim atļaut turpināt apmācību viņu varēja pārbaudīt uz iemaņām. Dažās sistēmās šāda eksaminācija nepastāvēja un meistars pats noteica vai skolnieks ir gatavs caur gadiem treniņu.
Lielākā daļa austrumu cīņu ir iespaidojušās no Ķīnas vai Indijas vai no abām. Dažādu kultūru stili bieži saduras, tāpēc dažreiz var būt grūti noteikt no kurienes tieši cēlies.
Tradicionālās austrumu cīņas mūsdienās praktizē ne tikai Tālajos Austrumos – tagad tās ir pazīstamas visā pasaulē. Interesi par cīņām pierāda arī daudzās filmas, kas par tām uzņemtas.
Eiropā cīņu sports izplatījās tikai 18. gadsimtā, sākotnēji tieši Francijā. Mūsdienās pazīstami ir džudo, karatē, sambo, kikbokss, bokss, kun fu, taidzi, džiu džitsu, aikido, taekvondo u.c.
Nevienu cīņas sistēmu nevar uzskatīt par “tīru”: katra ir aizguvusi kādu tehnisko vai taktisko paņēmienu no cita cīņas paveida.
Laika gaitā attīstās arī jauni cīņas sporta veidi, taču Japānas, Ķīnas un Korejas tradīcijas šajā jomā ir vienas no spēcīgākajām.…
