Kopsavilkums
Studiju darba gaitā autores apkopotie svarīgākie secinājumi:
1. Civiltiesiskās attiecības ir ar tiesību normām noregulēti sakari starp cilvēkiem, ar visām no tā izrietošajām sekām – ja kāds no dalībniekiem nepilda savu pienākumu, tad tas var tikt ar noteiktie līdzekļiem piespiests to pildīt. Jo tiesības kā tādas satur noteikumus par uzvedību, nosaka kārtību, kurai jāpakļaujas kā visai sabiedrībai, tā atsevišķiem sabiedrības locekļiem.
2. Civiltiesiskās attiecības būtība: tā ir attiecība starp diviem subjektiem jeb divām personām (vismaz), kuri nav pakļauti viens otram, no kuriem vienam ir pienākumi kaut ko darīt, bet otram tiesības kaut ko prasīt, un šī attiecība tiek reglamentēta ar civiltiesību normām.
3. Civiltiesiskajām attiecībām ir raksturīgs tas, ka tās dalībniekiem ir jāvar izpildīt civiltiesiskajā attiecībā ietilpstošos subjektīvos pienākumus un īstenot subjektīvās tiesības;
4. Civiltiesisko attiecību rašanās, kā arī to saturs, tiesību un pienākumu realizēšana un izbeigšana lielā mērā ir atkarīga no pašu civiltiesiskās attiecības dalībnieku gribas.
5. Civiltiesiskā attiecība var rasties un pastāvēt tikai starp cilvēkiem vai starp noteiktā veidā organizētiem cilvēku kolektīviem, bet nevis starp cilvēkiem un priekšmetiem vai lietām.
6. Lai noteiktu, vai persona var būt par civiltiesisko attiecību subjektu un kāds ir tās tiesību apjoms, svarīga ir zināt, vai personai piemīt tiesībspēja un rīcībspēja.
7. Par tiesību objektiem var būt tikai tādas tiesību subjektiem piederošas lietas vai nemateriālas vērtības, kas var būt civiltiesiskās apgrozības priekšmets. Par civiltiesisko attiecību objektiem var būt: ķermeniskas lietas, bezķermeniskas lietas, lietu kopības, uzņēmums, intelektuālā īpašuma objekti. Par tiesību objektiem nevar būt arī tādi priekšmeti, kas ir izņemti no civiltiesiskās apgrozības un nevar atrasties pat valsts īpašumā.
…
