No vēsturiskā viedokļa, termins „darba līgums” tika minēts jau romiešu civiltiesību kopojumā Corpus iuris civilis. Tad darba līgumu veidoja pēc īres līguma parauga, jo patstāvīgs darba līgums romiešu tiesībās nebija izveidojies. Tas veidojies saskaņā ar to, ka Romā visus darbus veica vergi un ar vergiem neviens nekādus līgumus neslēdza, uzskatot, ka vergs ir lieta. Taču dažos gadījumos romieši izmantoja arī brīvo nabadzīgo cilvēku darbu. Ar viņiem darba attiecības kārtoja uz īres (nomas) līguma pamata: strādnieks jeb darba ņēmējs izīrēja saimniekam jeb darba devējam savu darbu uz noteiktu laiku par noteiktu samaksu (cenu).1
Mūsdienās darba tiesiskās attiecības un līdz ar to arī darba līguma slēgšanas tiesisko reglamentāciju nosaka Satversme, Starptautiskie līgumi, Eiropas Sociālā harta, Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas, Darba likums, Civillikums, Darba aizsardzības likums un uz šo likumu pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi.
Satversmes 91. pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.
Satversmes 106., 107., 108. un 109. panti runā jau konkrēti par tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, tiesības uz koplīgumu, tiesības streikot, tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.2…
