Darba samaksa var būt svarīgs darba stimuls, kas rada strādājošam iespaidu, ka viņa darbs tiek taisnīgi atalgots. Uzņēmuma darba mērķis ir stimulēt nodarbinātos optimāli izmantot individuālās spējas. Darba alga ir ienākums, ko saņem darbaspēka īpašnieks, izmantojot savas darbaspējas.
Pastāv vairākas darba samaksas formas, kuras tiks izpētītas šajā darbā. Kādas ir to atšķirības, savas pozitīvās un negatīvās iezīmes.
Darba samaksa var būt svarīgs darba stimuls, kas rada strādājošam iespaidu, ka viņa darbs tiek “taisnīgi” atalgots. Nav svarīga absolūtā darba samaksa, bet gan tās attiecība pret citu darbinieku darba samaksu. Tomēr šo salīdzinājumu apgrūtina tas, ka veicamie darbi nav vienādi. Gluži pretēji: atšķirīgas ir prasības, kuras darbs izvirza strādājošam, un atšķirīgs ir katra individuālais veikums1.
Darba samaksu uzskata par “taisnīgu”, ja tā ir “pareizā” attiecībā pret citu nodarbināto darba samaksu, gan ievērojot īpašās prasības, gan darba rezultātu. Ja darba samaksa neatbilst šiem noteikumiem, rodas neapmierinātība un nepatika strādāt.
Algu veidošanā jāievēro divi pamatprincipi:
1.darba algai jāatbilst cilvēka fiziskajām, garīgajām un dvēseliskajām prasībām, t.i., jābūt ekvivalentai prasībām;
2.algai jāatbilst katra indivīda kvalitatīvaja un kvantitatīvajam rezultātam, kā arī darba efektivitātei, t.i., algai jābūt ekvivalentai paveiktajam.
Tomēr pēc šiem principiem veidotajā algu sistēmā netiek ievēroti tādi strādājošā personiskie apstākļi kā ģimenes stāvoklis, ģimenes lielums un strādājošā vecums.
Bez bruto darba algas darba devējam jāmaksā arī darba ņēmēja sociālā apdrošināšana. Gan darba ņēmējam, gan darba devējam proporcionāli ienākumiem jāiemaksā likumā noteiktā pensijas, veselības un bezdarba apdrošināšanas summa. Apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā samaksā tikai darba devējs.…
