Galvenie posmi Daugavpils vēsturē
Dinaburgas pils (cietoksnis)
Lai spētu turēt pakļautībā Latvijas iedzīvotājus, Livonijas ordeņa mestrs Ernests Rasburgs nolēma celt jaunu nocietinātu pili, kura varētu kalpot arī kā aizsargs pret Lietuvas kņaziem. Pils celtniecības vietu 1274. gadā viņš izvēlējās šaurā kalnā starp divām ielejām, kurām bija stratēģiska nozīme šajā apkaimē (tas ir 18 km augšup pa Daugavas tecējumu no pašreizējās Daugavpils). Pils tika nosaukta par Dinaburgu. Tā bija viena no visvairāk nocietinātajām pilīm, ko ordenis uzcēla Livonijā, un tajā laikā “dzīvs” tirdzniecības centrs.
Vēsturnieku un arheologu domas šķiras par to, kurā gadā ir celta Dinaburga. Vieni uzskata, ka 1278. gadā, otri- ka 1277.gadā, trešie- ka 1274. gadā, ceturtie- ka 1275. gadā. Tomēr vairākums uzskata, ka pils ir celta 1275. gadā.
Dinaburgas pils īpaši neizcēlās ar savu monumentālo arhitektūru, tomēr tā bija nozīmīgs atbalsta punkts. Pilij bija trapeces forma, augstums 58,56 metri. Visvairāk apdraudētā siena skaitījās dienvidu pusē pretī Daugavai. Tāpēc tai priekšā tika izveidots pagalms. Tam bija svarīga aizsardzības nozīme. Pils tika celta no ķieģeļiem, laukakmens un kaļķa plāksnītēm. Iespējams, ka sākumā pils ir bijusi no koka, bet pēc tam pārbūvēta no akmens.
Šī pils piederēja komturam, karu īpašumā bija Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas, Ilūkstes un Līksnas zemes. Apmetnes blakus pilij centās pārvērst par tirdzniecības vietām. Neilgi šeit pat darbojās Rīgas tirdzniecības kantoris.
1277. gadā mestrs Rasburgs izbrauca no pils uz Rīgu. Lietuviešu karavīri devās pils virzienā un uzbruka tai, tomēr, neko nepanākuši, atkāpās.1281.gadā lietuviešiem izdevās iekarot Dinaburgu un pat ieņemt pili. 14. gs. lietuvieši izpostīja pili, bet 1313. gadā mestrs Gerards Jorke to atjaunoja., 1347. gadā pils drošība tika pastiprināta ar četriem torņiem, tomēr tas nekļuva par šķērsli lietuviešiem 1396. gadā iekarot Dinaburgu. 1403. gadā pili atkal izpostīja, ordenis to atkal atjaunoja, bet 1418. gadā lietuvieši atkal to izpostīja.1481. gadā Maskavas kņazs Ivans Trešais iekaroja Dinaburgu, lai iegūtu pieeju Baltijas jūrai.
1559. gadā mestrs un Rīgas arhibīskaps atdeva Dinaburgu, Rēzekni, Ludzu un citas pilsētas ar teritorijām, iedzīvotājiem un ienākumiem kā ķīlu par 700 tūkstošiem taleru Polijas karalim, lai nodrošinātu karaļa kara izdevumus. 1566. gadā Dinaburga kļuva par galveno pilsētu Inflantijas vojevodijā. Šeit tika izvietota visas Latgales administratīvā pārvalde. 1577. gadā tā kļuva par katoļu bīskapa rezidenci. Dinaburgas nozīme pieauga. 1577. gadā Ivans Bargais iekaroja Dinaburgu.
…
