1. Spēle filozofiskajā, pedagoģiskajā un psiholoģiskajā skatījumā
Līdzās jēdzienam “spēle” latviešu valodā pedagoģiskajos un psiholoģiskajos izdevumos, tāpat kā sarunu valodā tiek lietots vārds “rotaļa,” didaktiskā rotaļa, attīstošā rotaļa, ko definē līdzīgi. Nereti šos jēdzienus lieto kā sinonīmus. Taču zināma atšķirība starp spēli un rotaļu pastāv, proti, - mērķis. Ja spēles dalībnieki izvirza darbībai mērķi, tad rotaļai mērķis netiek izvirzīts. Rotaļas laikā ir svarīgs pats process, bet spēles laikā gan process, gan mērķis. Otra atšķirība starp spēli un rotaļu ir tās laikā notiekošās darbības raksturs. Spēles laikā tiek veikta aktīva produktīva darbība, bet rotaļas laikā - reproduktīva darbība.
Ir autori, kas apvieno tās vienā nosaukumā – rotaļspēle (Dzintare, Boša, Jonīte). Tas parāda cik neskaidra ir robežā starp rotaļu un spēli latviešu valodā.
Psiholoģijas vārdnīcā varam lasīt par spēli šādas rindas: spēle ir rotaļa ar noteikumiem, kur ir savs sižets un īpatsvars tiek likts uz sociālo mijiedarbību. [9.,138.]
Spēle ir viens no vissenākajiem kultūras fenomeniem. Tās kultūrfilozofiskās saknes ir filozofijas, psiholoģijas un pedagoģijas pētījumu objekts. Tās būtības interpretācija visās zinātņu nozarēs ir radniecīga; spēles principi – brīvība, atbildība, un kopdarbība pamodina un attīsta cilvēkā tā radošo garu, domāšanu. Spēle ir saskarsmes forma, kurā notiek visu spēlētāju integrācija vienā veselumā. Spēlē valda īpaša emocionālā atvērtība, ko raksturo pārdzīvojums, iejušanās un dialogs pašam ar sevi un citiem dalībniekiem.
Jēdziens spēle vēl līdz šim nav zinātniski pamatots, lai gan cilvēka dzīvē tā ieņem stabilu vietu. Noteikt, aprakstīt un izpētīt parādību loku, ko aptver šis jēdziens, centušies dažādu zinātnes nozaru pārstāvji jau kopš vairākiem gadsimtiem. Šīs parādības loks ir tik plašs, ka daļa pētnieku, piemēram, Ž.Kolloris, izteikuši domu, ka tā precīza noteikšana un norobežošana nav iespējama. [6.,3.]
Spēles kā īpaša fenomena pētīšanā saskatāmi vairāki virzieni:
1. Kultūroloģiskais vai filozofiskais virziens (N. Gartmans, K.Jaspers u.c.), kurā vienā vai otrā kontekstā pieminēta rotaļa kā cilvēka darbība. Atsevišķi minams J.Haizinga, kas spēles elementus saskata jebkurā darbībā –arī karā, sportā, politikā.
…
