Krievijas prezidents savā runā norādīja, ka tas ir vienīgais veids, kā saglabāt cilvēku dzīvības un paprasīja, lai arī citas pasaules valstis atzītu Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību. Taču pagaidām, izņemot Krieviju, to atzina tikai 3 ANO valstis, kā arī dažas de facto - neatkarīgie veidojumi kā Piedņestras Moldovas Republika un Ziemeļu Kipras Turku Republika. Kā autors atzīmēja augstāk, katrai valstij ir rīcības brīvība attiecībā pret citas valsts starptautisko atzīšanu, līdz ar to ir nepieciešams noteikts laiks, kamēr pārējās pasaules valstis pieņems attiecīgo lēmumu par Dienvidosetijas un Abhāzijas starptautisko atzīšanu vai neatzīšanu. Kamēr pasaules valstis turpinās izolēt Dienvidosetiju un Abhāziju, Gruzija, kā arī pasaules valstis, atļauj Krievijai būt nesodītai, par citas suverenas valsts de facto teritoriju aneksiju.46
Krievija, un tas prezidents, uzskata, ka pasaulei jābūt daudzpolārai47 , kas nozīmē, ka Krievija arī grib panākt ASV un atgūt savas zaudētās pozīcijas, jo vismaz pagaidām Krievija nekādā veidā nevar pretendēt uz otra pola statusu. Tāpēc arī izskatās loģisks Dž. Heina izdarītais secinājums, ka galvenā ideja, ko mums parāda Krievijas – Gruzijas karš, ir tas, ka tas ir jauna aukstā kara sākums, taču šobrīd nav starp komunistisko PSRS un ASV, bet gan starp atdzimstošo Krieviju un Rietumiem.48 Incidents, kas noticis 8. augustā ir kaut kas tāds, ko Krievijas valdība ļoti ilgi meklēja, lai varētu uz to atbildēt un nosūtīt savus tankus.49
Pēc 2008. gada Krievijas – Gruzijas kara Krievijas prezidents D. Medvedevs parakstīja likumu, ar kuru tika grozīts Krievijas aizsardzības likums - tajā tika iestrādātas jaunas normas, ka Krievija var izmantot savas valsts bruņoto spēku ārpus Krievijas teritorijas, lai atvairīt citas valsts uzbrukumus savas valsts militārajiem spēkiem, civilajiem iedzīvotājiem, kuri pilda savas dienesta pienākumus ārvalstīs, kā arī lai atvairītu pirātu uzbrukumus.50 No tā var izsecināt, ka Krievija grib būt gatava iespējamajām līdzīgām operācijām nākotnē, līdz ar to veic izmaiņas savas valsts likumdošanas aktos.
Pēc autora domām, invāzijai bija arī pozitīvas sekas, tā Krievijas pilsoņi atkal varēja lepoties ar savu valsti. Krievija nodemonstrēja savu spēku, kas bija atbildes reakcija uz ASV un NATO stratēģijām attiecībā pret Krieviju. Un cits svarīgs panākums bija, ka Eiropas Parlaments nosodīja Gruzijas militāro spēku uzbrukumu Dienvidosetijai un Krievijas miera uzturēšanas karaspēkam. Tika pieņemta rezolūcija, kuras ietvaros EP iebilst pret NATO paplašināšanos un uzsver, ka Gruzijas un visu pārējo reģiona valstu drošību, tautsaimniecības un sociālo attīstību var nodrošināt tikai ar politiskiem līdzekļiem. Šīs rezolūcijas ietvaros EP aicināja NATO nepiedāvāt Gruzijai kļūt par organizācijas dalībvalsti un atkārtoti pieprasījusi Krievijai atcelt Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanu. EP oficiāli atzīmēja, ka:
„tā kā ASV un ES dalībvalstis atbalstīja Kosovas politiskos vadītājus vienpusēji deklarēt neatkarību no Serbijas un tas, ka viņi atzinuši Kosovu par suverēnu valsti, ir radījis bīstamu precedentu un pavēris ceļu nesenajam vienpusējam lēmumam par Abhāzijas un Dienvidosetijas statusu”.51
EP atzina, ka Kosovas starptautiskā atzīšana ir precedents, ko, pēc autora domām, nedrīkstēja pieļaut, jo pasaulē dzīvo pārāk daudz tautu un pārāk maz neatkarīgo valstu, līdz ar to atsevišķu tautu vēlme pēc nacionālā taisnīguma un palīdzības no ārpuses var novest pie jaunu starptautisko tiesību subjektu atzīšanas.
…
