Domāšanas vispārīgs raksturojums.
Cilvēkam ir divlīmeņu pasaules atspoguļošanas sistēma – jutekliskā un netieša jeb pastarpinātā. Jutekliskā atspoguļošana ļauj izzināt tos priekšmetus un parādības, kuri katrā konkrētajā momentā iedarbojas uz mūsu maņu orgāniem.
Atspoguļot pasauli vispārinātā un netiešā viedā cilvēks spēj domāšanās procesā, tajā vispārināts pasaules atspoguļojums ir nevis konkrēta priekšmeta atspoguļojums , bet gan priekšmetu grupas īpašību vispārināts atspoguļojums.
Piemēram, mēs sākam vārdu «egle». Pasaulē ir miljardiem egļu, bet mūsu apziņā rodas šī koka vispārināts tēls ( stumbrs, skujas utt.), nevis kādas konkrētas egles tēls. Neapstrīdami, ka šīs vispārinātās pazīmes cilvēkā veidojušas konkrētu egļu novērošanas rezultātā. Tāpēc var apgalvot, ka domāšana ir cieši saistīta ar juteklisku izziņu, kuras tēli ir «materiāls» domāšanai. No otras puses, šo koku vispārinātās sauc vienā vārdā – «egle», t.i., izmanto runu.
Tātad domāšana ir psihisks izziņas process, kurā ar runas palīdzību notiek vispārināta un netieša atspoguļošana.
Pirmskolas vecumā izpaužas bērnu domāšanas daudzveidība. Arī to pedagogam jāatzīst, lai izmantotu to un veicinātu daudzveidības attīstību domāšanā. Paskatīsimies, vismaz dažus filozofu, psihologu un pedagogu spriedumus, kuros tiek pieminēta domāšanas daudzveidība.
Līdz 17.gadsimtam domāšana kā tāda izcilāko zinātnieku darbos īpaši neizdalās. Pirmoreiz jēdziens “domāšana” tika ievests R. Dekarta darbos. Cilvēka domāšanas fakts tiek atzīts par pašu neapšaubāmāko, īsteni esošo. Runa nav par to, ko cilvēks domā, kāds ir domāšanas saturs, bet gan par to, ka tad, kad cilvēks domā, viņš neapšaubāmi apjēdz, ka viņš domā un pastāv kā domājoša būtne.
Filozofs uzskata, ka cilvēka galvenais nolūks ir pārkārtot savas domas un būvēt tās uz pamata, kas pilnīgi pieder pašam cilvēkam, nevis kādam citam. R. Dekarts māca būtisku principu: domāt pašam.
Princips “domā pats!” nerealizējas viegli un vienkārši. Nav tā, ka cilvēks pēkšņi saņemsies domāt un iegūs patiesas atziņas. Viena no cilvēku kļūdām ir tā, ka viņiem šķiet – domāt ir vienkārši un tas norisinās pats par sevi. Daudzi empīriķi (J.Bekons, Platons) mēdz uzskatīt, ka domāšana ir dabas dota spēja, kas līdzīga sajušanai un aptver ārpasaules iespaidus. Pēc šo filozofu atziņām, domāšanai vajag balstīties uz sajūtām un pieredzi, jo tiek saistīti atšķirīgi lielumi. Turpretī racionālisti (piemēram, R.Dekarts) uzskata, ka domāšana ir principiāli atšķirīga no pieredzes un sajūtām.
…
