Dzīvnieku pasaules aizsardzības un izmantošanas tiesiskais režīms: zvejniecības tiesiskā regulēšana

Kopš Pasaules radīšanas katrai dzīvai radībai ir bijusi sava noteikta vieta un loma starp daudzajām ekosistēmām. Valdnieka loma jeb prioritāte ir piešķirta Cilvēkam, kura varā ietilpst noteikta izvēle – ko saudzēt un ko iznīdēt. Senatnē cilvēks centās iedalīt visu dzīvo radību derīgajā, nevajadzīgajā un kaitīgajā. Tikai pēdējos gadsimtos cilvēks aizvien vairāk un vairāk pārliecinājās par to, ka dabā faktiski nekas nav lieks un nevajadzīgs, ka vienas sugas izzušana nenovēršami apdraud citu sugu eksistenci. Taču tikmēr daudzas floras un faunas pārstāvju sugas jau bija praktiski izzudušas vai arī atradās uz izmiršanas robežas. Tā radās nepieciešamība visā pasaulē izstrādāt un nostiprināt likuma normas, kuru mērķis būtu aizsargāt un saglabāt to dzīvo radību, ko vēl iespējams glābt.
Starp aizsargājamajiem dzīvās dabas objektiem ir arī zivis. Daudzas zivju sugas pasaulē tagad vairs nav sastopamas vai arī ir sastopamas ļoti reti. Arī Latvija nav izņēmums. Vēl pirms dažiem gadsimtiem šeit ikviena ūdens tilpne bija pārpilna ar tādām zivīm un ūdens dzīvniekiem, kādu šobrīd vairs nav.
Tāpēc runājot par dabas aizsardzību, par tās unikālo sistēmu funkcionēšanas nodrošinājumu, nedrīkst ignorēt arī ūdens valstības vienreizējās bagātības. Vēsture ir pierādījusi, ka iznīcināt kādu no dabas bagātībām ir iespējams ļoti īsā laika sprīdī, turklāt arī bez īpaša nodoma. Toties saglabāšana prasa ļoti ilgstošu darbu un pūles, kas nebūt ne vienmēr mēdz būt produktīvas. Dabas aizsardzības problēmas visbiežāk nonāk pretrunā ar cilvēka materiālajām un citām savtīgajām interesēm. Tādēļ ir nepieciešams, lai jebkuras dabas sistēmas aizsardzību stingri nodrošinātu likums. Mūsu šī darba mērķis ir teorētiski izpētīt, kā šobrīd Latvijā tiek organizēta zivju aizsardzība, kā un kāpēc šādas likuma normas ir radušās.…