Viens no 20.gs spilgtākajiem britu ekonomistiem Dž.M.Keinss savā 1936.gadā izdotajā grāmatā ,.Nodarbinātības, procentu un naudas vispārējā teorija" izskaidroja, kāpēc ekonomika varētu iestrēgt situācijā, kad tā pārdzīvo ilglaicīgus produkcijas zudumus un bezdarbu. Pēc Keinsa domām ekonomikas lejupslīdes un krīzes cēloņi ir nevis ārējie faktori, kā to pieņēma klasiķi, bet gan tas, ka savlaicīgi un sinhroni netiek pieņemti nepieciešamie ekonomiskie lēmumi, it īpaši attiecībā uz uzkrājumiem un investīcijām. Tāpēc Keinss aizstāvēja viedokli, ka lai izkļūtu no ekonomiskās krīzes, valstij vajag iejaukties ekonomikā, regulējot produkcijas izlaides un nodarbinātības līmeni. Kā galveno ekonomikas regulēšanas instrumentu Keinss izvirzīja fiskālo politiku.
Pēc Keinsa uzskatiem, svarīga ir valsts loma periodos, kad privātais pieprasījums ir zems un, lai to stimulētu, valdībai būtu jāpalielina savi izdevumi, tādējādi palielinātos arī kopējā ekonomiskā aktivitāte un varētu izvest ekonomiku no pagrimuma.
Attiecībā uz monetāro politiku, Keinss pieļāva, ka tā var ietekmēt reālos ekonomiskos rādītājus, jo darba algas ir neelastīgas un pastāv naudas ilūzija (stāvoklis, kad ekonomiskie aģenti maina savu uzvedību, mainoties nomināliem rādītājiem, pat nemainoties reālajiem rādītājiem). Ņemot vērā iepriekšminēto, var izdalīt divus galvenos pieņēmumus, uz kuriem balstās Keinsa teorija:
Uzkrājumu un investīciju plāni neatbilst, jo uzkrājumu veidotājiem un investoriem ir atšķirīga motivācija, tādēļ notiek kopējā ražošanas apjoma, nodarbinātības un cenu līmeņa svārstības.
Cenu un darba algu elastīgums ir nepietiekams, it īpaši īsā laika periodā, lai atjaunotu pilnu nodarbinātību, ja pazeminās kopējais pieprasījums.…
