Eiropas integrācijas vēsture. Integrācijas procesi Ziemeļvalstīs

Lai saprastu, kāpēc tika izveidota Ziemeļvalstu savienība, to ir neiespējami noskaidrot, ja netiek izprasts ģeopolitiskais Ziemeļu koncepts. Runājot par attiecībām starp 5 Ziemeļu valstīm, termins ‘’Ziemeļu’’ ir iederīgāks nekā ‘’Skandināvu’’, jo tam ir plašāks pielietojums. Proti, ‘’Skandināvu’’ uzsver vienotību balstoties uz valodām, savukārt termins ‘’Ziemeļu’’ ir multinacionāls, balstīts uz vienotību vēstures un kultūras jomās.1
Sadarbība un attiecības Ziemeļvalstu starpā stiepjas tālā pagātnē. Kā pirmsākumus var minēt ‘’Kalmāras līgumu’’ (1389.-1521.), kas ir uzskatāms par formālu ‘’Ziemeļu savienību’’ karalienes Mārgaretas vadībā.2 Turpmāko gadsimtu laikā kopīga sadarbība Ziemeļvalstīs turpinājās. Kā vienu no piemēriem, kāpēc tā turpinājās, var minēt nemainīgu robežu sadalījumu Ziemeļvalstu starpā, kas iespējams novājināja valstu nacionālo identitāti, bet stiprināja reģionālo sabiedrību. Taču tas draudēja mainīties 19. gadsimtā, kad nacionālistu ideoloģija sasniedza Ziemeļvalstu iedzīvotājus.3 Ziemeļvalstu vienotības idejai bija jāsacenšas ar nacionālismu un tā radītajiem šķelšanas efektiem. Tomēr 1973. gadā Dānija, Norveģija un Zviedrija piekrita monetārās savienības izveidei. Vēl viens centiens ciešākai sadarbībai Ziemeļvalstīs bija kopēja iekšējā Ziemeļvalstu parlamenta izveide 1907. gadā, kas sastāvēja no visu Ziemeļvalstu nacionālo parlamentu pārstāvjiem.4
Paradoksāli jaunā Ziemeļvalstu kooperācija sāka atkal parādīties, kad visas 5 valstis bija ieguvušas savu suverenitāti. …