Pašreiz pasaulē nav tādu valstu, kurās līdzās pamattautībām nedzīvotu dažādas mazākumtautības.Arī Latvijā kopš seniem laikiem līdzās latviešiem un lībiešiem patstāvīgi ir dzīvojušas citu tautību pārstāvji. Latvijā mājvirtu atradušas vairākas tālu dzīvojušas etniskās grupas. Kaut arī culvēku skaits šajās grupās ir neliels, arī tām ir sava nostāja un nozīme vēsturiskajos procesos. Starp visām nacionālajām grupām pastāv lielas atšķirības gan valodas, gan kultūras ziņā, taču tām ir arī daudz kas kopīgs – nelielais cilvēku skaits un līdzīgie likteņi Latvijā.
Jau drīz pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas attiecībā uz visu tautību Latvijas iedzīvotājiem tika deklarēta starpnacionālā kopdarbību un integrāciju veicinoša politika. Tikai pēc ilgajiem padomju okupācijas gadiem daudzi cilvēki pirmoreiz atskārta , cik nosacīti tiek lietots jēdziens “krievvalodīgie”, attiecinot to uz visiem latviski nerunājošiem iedzīvotājiem.
Mūsu dienās svarīga nozīme ir etniskās saskaņas nodibināšanā un pastāvēšanā ir informācijai. Zināšanu trūkums rada bāzi aizpriedumiem un mītiem. Gan latviešu, gan cittautiešu sabiedrība ir maz informēta par notiekošu dažu tautību nelielajās grupās. Iespējams, ka ir samērā maz cilvēku, kuri zina, kas bija Maikapara nama īpašnieks, to, ka pirmskara Latvijā pastāvēja kaukāziešu biedrības. Rīgā darbojas mulla.
Lai gan pieņemts plaši diskutēt par mazākumtautībām un to tiesībām, nevienā dokumentā nav noteikts, kas īsti ir mazākumtautības Latvijā.
Pilnīgu izskaidrojumu, kas tad īsti ir mazākumtautības Latvijā un ar ko tās atšķiras no majoritātes jeb titulnācijas, nav atrodams nevienā likumdošanas aktā. Pasaulē ir dažādas valstis un dažādas pieejas mazākumtautību jautājumam pat šķietami vienotajā Eiropas Savienības telpā.
“Pēc Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta sniegtās informācijas, 1992. gadā pieņemtajā ANO Deklarācijā par personu tiesībām, kas pieder pie nacionālajām, etniskajām, reliģiskajām vai lingvistiskajām minoritātēm, nav dota minoritātes definīcija.
…
