Katras valsts iedzīvotāju labklājības līmeni daļēji nosaka valsts piedāvātās sociālās garantijas, likumdošanas sakārtotība sociālajā sfērā, pietiekama finansēšana un pareizi organizēta pārvaldes institūciju shēma. Ir skaidrs, ka pat visattīstītākajās valstīs vienmēr dzīvos cilvēki, kas ir daļa sabiedrības, bet kuri objektīvo vai neobjektīvo iemeslu dēļ nevar nodrošināt sev pienācīgo dzīves līmeni. Pie šīs cilvēku grupas ir pieskaitāmie bērni, bāreņi, invalīdi, veci cilvēki, vientuļi cilvēki, kā arī narkomāni, alkoholiķi, vai vienkārši sliņķi. Lai šāda cilvēku grupa varētu mazāk vai vairāk pilnvērtīgi dzīvot, sociālajā sfērā bieži notiek valdības intervence. Valsts nodrošina maznodrošinātajiem iedzīvotājiem pārtiku, mājokļus, veselības aprūpi. Pārsvarā tas notiek pabalstu piešķiršanas veidā. Taču nevajag domāt, ka valdība finansē šo sfēru no saviem līdzekļiem; valdība ir tikai starpnieks starp cilvēkiem, kuri strādā un maksā visu veidu sociālos maksājumus, un līdzekļu patērētājiem, tas ir cilvēkiem, kurus apgādā.
Iedzīvotāji, to labklājības nodrošināšana ir valsts darbības pamats. Viss, kas tiek darīts, attīstīts un pilnveidots ir cilvēka labā. Tādejādi primārie ar cilvēku saistītie jautājumi un problēmas ir izvirzījušies pirmajā plānā. Sociālā politika ir Eiropas Savienības prioritāte. Ekonomika cilvēku dēļ, nevis otrādi – šī tēze bijas Eiropas Savienības prioritāte visus Savienības pastāvēšanas gadus. Lai Eiropas Savienība varētu realizēt sociālo politiku dalībvalstīs, tika izvirzīti mērķi, kuri saistījās ar dažādiem sociālajiem jautājumiem un problēmām, ar kurām saskaras cilvēki visā savas dzīves laikā. Lai varētu realizēt mērķus, papildus tika izstrādātas dažādas darbības jomas, kuras bija detalizētak nepieciešams realizēt.
Tādejādi ir izstrādātas un aizvien tiek uzlabotas dažādas programmas, ar kuru palīdzību tiek plānotas un realizētas dažādas Sociālās politikas darbības.…
