SECINĀJUMI
Rakstot referātu darba autore daudz ko uzzināja par eitanāziju, kā arī saprata, ka tā tiešām ir nopietna sabiedrības problēma. Radās arī interese turpmāk lasīt nopietnus rakstus, kas saistīti ar cilvēku, tā dzīvi un tā dzīves pārtraukšanu.
Eitanāzija iedalās divos veidos – ir pasīvā un ir aktīvā eitanāzija. Dažkārt eitanāziju definē kā “palīdzību nomirt.” Tomēr arī šāda definīcija šķiet pārāk plaša, jo skaidri nenošķir gadījumus, kuri eitanāziju padara par diskusiju objektu no ētikas viedokļa – ārsts var palīdzēt nomirt arī, piemēram, ar pretsāpju līdzekļiem atvieglojot mirēja ciešanas, taču šādā rīcībā grūti saskatīt arī kaut ko ētiski pretrunīgu. [5,62]
Eitanāzija uz doto brīdi nav legalizēta Latvijā, taču ir iespēja, ka to kādreiz tomēr legalizēs, darba autore nebūtu pret šādam lēmumam, jo tomēr ir arī cilvēki, kuri cieš nežēlīgas sāpes un tieši tāpēc būtu jārespektē arī tie.
Viedokļi vienmēr atšķirsies, taču beigās tik un tā tiks pieņemts īstais lēmums. Darba autore uzskata, ka vispirms būtu jātiek galā ar citām sabiedrības problēmām, jāsakārto valsts ekonomika un tikai vēlāk jāķeras pie kā tik nopietna.
Reanimatologs Pēteris Kļava saka: “Pēc manām domām, eitanāzija Latvijā patlaban nav vēlama, jo mūsu izglītības, morāles līmenis ir ļoti zems, tāpat arī sociālā aprūpe. Tik ekonomiski neattīstītā un juridiski pērkamā valstī šis jautājums ir ļoti bīstams. (..) Lai par eitanāzijas ieviešanu vispār runātu, vajadzīga nauda.” [1]
…
