Šī referāta mērķis ir meklēt atbildi uz jautājumu- kā gan ir noticis tas, ka tik saprātīga būtne kā cilvēks šobrīd atrodas ekoloģiskas katastrofas priekšā? Kā un kad cilvēce ir uzsākusi savu gaitu pretim pašiznīcībai?
Nākas secināt, ka cilvēces vēsture ir arī vides un ekoloģiskās ietekmes vēsture, šie jēdzieni ir tieši saistīti un savā būtībā nav aplūkojami dalīti.
Ar šo referātu es gribu atbildēt, pirmkārt, jau pati sev, uz jautājumu- ko darīt, lai apelējot pie cilvēces veselā saprāta, novērstu mūsu, Zemes civilizācijas, gaitu pretī iznīcībai? Ko varu darīt es un kādi apstākļi nav un nevar būt atkarīgi no manis? Kāds solās būt 21. gadsimts un kādi būsim mēs, cilvēki, šajā gadu simtenī?
Kāds ir mans pamats domām par to, ka ekoloģiskās katastrofas draudi ir reāli? Atbildi es atrodu M. Vakerneidžela un V. Rīsa grāmatā “Mūsu ekoloģiskās pēdas nospiedums” publicētajā attēlā:Mūsdienās daudz kas liecina par to, ka cilvēce ar savu darbību pārsniedz globālo ekoloģisko ietilpību. Šāds stāvoklis ir iespējams tikai īslaicīgi un dārgi maksās nākamajām paaudzēm. Ja mēs šodien nepanāksim resursu izlietojuma samazināšanos, tad iztērēsim arī tos resursus, uz kuru bāzes būtu jādzīvo mūsu bērniem.
Kā mēs tik tālu nonācām?
Viens no cilvēces senākajiem mītiem ir paradīze. Cilvēka un dabas mūžīgā harmonija bieži tiek attēlota kā sala. Balstoties uz pagātnes pieredzi, iespējams veidot priekšstatu par tropisko salu Ēdeni. Paradīzes vīzijas tiek aprakstītas kā floras un faunas bagātība gan saturā, gan formā kopā ar cilvēka tikumu. Tropiskā sala Ēdene kļuva par pārbaudes akmeni cilvēces tikumam un labajām īpašībām. Agrīnās dabas saglabāšanas idejas bija cieši savijušās ne vien ar zinātni, bet arī ar sociālās atbildības idejām, kristiešu mīlestību un rūpēm par tuvāko…