Katru konkrētu teritoriju vienlaicīgi apdzīvo dažādas sugas un to populācijas. Tās atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā, piedalās enerģijas un vielu apritē. Dzīvo organismu kopas, kas piemērojušās ilgstošai eksistencei dotajā vidē ir biocenozes. Augu kopas sauc par fitocenozēm, dzīvnieku - par zoocenozēm. Biocenozes kopā ar vidi veido ekosistēmas. Ekosistēma ir biosfēras funkcionālā vienība, kurā pastāvīgi norit enerģijas plūsma un vielu aprite un kuru veido relatīvi stabils sugu sastāvs. Ekosistēmas vidi sauc par biotopu. Vidi veido abiotiski un biotiski komponenti. Abio-tiskie komponenti ir nedzīvās dabas ekoloģiskie faktori - dažādi litosfēras, atmosfēras un hidrosfēras parametri (piemēram, temperatūra, iežu sastāvs, gaisma u.c.). Biotiskie faktori ir dzīvo organismu ietekme un mijattiecības.
Visi ekosistēmas organismi piedalās vielu un enerģijas plūsmā, no kā izriet trīs ekosistēmas pamatfunkcijas:
1.organisko vielu producēšana;
2.organisko vielu transformēšana (vienas vielas pārveidošana citā vielā);
3.organisko vielu mineralizēšana.
Ja šīs funkcijas realizējas vienlaicīgi un saskaņoti, tad ekosistēma darbojas savā dabiskajā līdzsvarā. Katrai ekosistēmai piemīt pašregu-lēšanās jeb līdzsvara atjaunošanas spējas. Taču šīs spējas ir ierobežotas. Ja līdzsvars tiek izjaukts ilgstoši noteiktā virzienā vai arī līdzsvara novirze ir ļoti liela, tad notiek ekosistēmas degradācija un pat bojā eja. Šādas pārmaiņas raksturīgas intensīvi apdzīvotās un arī piesārņotās teritorijās.…
