Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā atsevišķu nozaru zinātniskie institūti Latvijā tomēr bija raksturojami ar labām zinātniskām tradīcijām un bija konkurētspējīgi starptautiskajā arēnā fundamentālās un pielietojamās pētniecības sfērā. Taču šobrīd to funkcionēšana lielā mērā ir balstīta uz sadarbību ar ārvalstu institūtiem un firmām, jo valsts finansējums pat tekošajiem saimnieciskajiem izdevumiem ir nepietiekams. Arī inovāciju pieprasījums Latvijas tautsaimniecībā pagaidām ir pārāk ierobežots, lai šis zinātniskais potenciāls varētu tikt uzturēts no iekšējiem Latvijas resursiem. Līdzekļu trūkums modernas aparatūras iegādei zinātniski pētnieciskiem nolūkiem un augsto tehnoloģiju ražošanas attīstībai, kā arī zinātniskā personāla atjaunošanai apdraud daudzas, pagaidām vēl perspektīvas iestrādes. Tādējādi arvien samazinās iespējas iziet tirgū (arī vietējā) ar inovatīvu produkciju. Iespējams, ka augstskolās būs jāslēdz arī attiecīgās studiju programmas.1
Inovācija ir process, kur uzņēmējdarbībā tiek realizēts fundamentālo un lietišķo zinātnisko pētījumu gaitā uzkrātais zināšanu potenciāls. Bez zinātnes un pētniecības rezultātā izveidota zinātniskā potenciāla nav iedomājama sekmīga zināšanu ekonomikas attīstība. Šāda zināšanu potenciāla izveidošanā izšķirošā nozīme ir zinātnē un pētniecībā strādājošo cilvēku daudzumam un kvalifikācijai. Patlaban Latvijā zinātnisko darbinieku, tajā skaitā ar doktora grādu, īpatsvars ir ievērojami zemāks kā citās ES valstīs.
Inovāciju izmantošana rada IKP pieaugumu, no kura daļa aiziet izglītībai un jaunām zinātniski pētnieciskām izstrādnēm, pēdējo lietošana savukārt vēl vairāk palielina ekonomikas attīstības tempus. Process tiek atražots, un tikai kopumā tas nodrošina maksimālo pozitīvo ekonomisko efektu. Tad arī ienā kumi ideju īstenošanas rezultātā pārsniedz ieguldījumus zināšanu uzkrāšanā un ideju ģenerēšanā. Dažādu valstu empīriski dati rāda, ka ieguldījumu pie augums zinātniski pētnieciskajos darbos par 1% dod iekšzemes kopprodukta pieaugumu pat par 0,15 procentiem.
Pēdējās desmitgades laikā ir radušies nopietni draudi zināšanu ekonomikas attīstībai Latvijā. Pētniecībai un attīstībai nav bijis pietiekams kopējais finansējums2. Viena no nozīmīgākajām finansējuma nepietiekamības sekām ir zinātniskajā darbībā iesaistīto zinātnieku skaita samazināšanās. Netiek nodrošināts akadēmiskā un zinātniskā personāla atjaunošanās process, novecojas augstskolu mācībspēku un zinātnieku kopums. …
