Šajā darbā mēģināju aprakstīt ne tik daudz Es – koncepcijas, kā dažu populārāko autoru skatienu uz “Es” vispār. Jo, kā man šķiet par Es vai Patību kā tādu, noformulēt precīzu viedokli ir diezgan sarežģīti no vienas koncepcijas viedokļa, tajā sakarā, ka tā tomēr ir pastāvīgi, laika gaitā mainīga būtība, ko var ietekmēt gan iedzimtība, gan apkārtējā vide.
Šeit minētais vairums teoriju, ir ar ierobežotu pētījumu spektru, no kurām katra izstrādā koncepcijas salīdzinoši šaura parādību loka izzināšanai, tieši tāpēc, pēc manām domām, dažās zinātnes attīstības stadijās, tās var novest pie daudz ātrāka progresa, nekā vairāk vispārīga un apkopojoša, bet mazāk precīza teorija.
Es nevaru noliegt vai nepiekrist, kādai no šeit minētajām teorijām, arī tai, kura noliedz cilvēka iedzimtību vispār (piemēram, Skinera iemācīšanai), jo tās, tomēr, ir radītas ilgstošu, rūpīgu novērojumu un pētījumu gaitā, un katram pētniekam savā ziņā ir taisnība. Tās visas ir nozīmīgas, jo katra precizē tieši savu īpašo skatienu cilvēka psihiskās dzīves izzināšanā, bez šiem viedokļiem psiholoģija kā zinātne nebūtu pilnīga.
Z. Freids: Ego – Es
Ego – personības struktūra, kura nodrošina personības vienotību un kontaktējas ar reālo pasauli. Tā darbojas pēc realitātes principa. Tas ir tā var adekvāti novērtēt realitāti un adaptēties reālās pasaules ierobežojumiem. Ego var gaidīt un plānot.
Psihiskai veselībai ir nepieciešams spēcīgs ego, spējīgs aizsargāt no trauksmēm, kas savukārt dod iespēju indivīdam izpausties reālajā ārpasaulē. Vājš ego var aizsargāt no trauksmēm neadekvāti vai likt cilvēkam uzvesties tādā veidā, lai izbēgtu no trauksmes. Ja ego nefunkcionē, tad virsroku pār apziņu var ņemt Id un notikt psihes iekšējais konflikts.…
