Ētika ir jābūtības, brīvības un vērtību mācība. Daudzi pētnieki ir centušies zinātni padarīt brīvu no vērtībām. [1, 4]
Arvien aktuālāka kļūst nepieciešamība pētīt ētiskās vērtības, cilvēku un sabiedrības darbības iespējamās sekas nākotnē. Ētika pēta tikumus, kādi reāli eksistē īstenībā, ētikas vēsturi, meklējot šīs vēstures noteiktas likumsakarības.
Ētika ir filozofiska teorija par pareizu dzīvi un darbību. Tā aplūko cilvēcisko un potenciālo cilvēkā un to attiecībās. [1, 5]
Ētiskā orientācija, kad cilvēki no zināmām egocentrisma pozīcijām cenšas savu dzīves ceļu, savu ES. Cilvēks cenšas saprast sevi, savas ētiskās vērtības. Ideālo mērķi un labumu parasti apzīmē ar vērtības jēdzienu un tā izsaka jēgpilnas vajadzības, zināmu pilnību, ideālu un jābūtību pēc kā tiekties, lai saglabātu attīstību un veicinātu dzīves pilnveidi.
Katram cilvēkam ir vajadzību pēc informācijas un vērtību orientāciju sistēmas. Cilvēkam nepieciešams sevi apzināties saistībā ar kādu noteiktu kultūru, etnosu, reliģiju. Cilvēkam kaut kam jātic, kaut kas jāatzīst par svētu un aizstāvamu. [2, 10]
Tuvāk aplūkojot jēdzienu ētika un vērtība, var secināt, ka visplašākā ētiskā vērtība ir tikumība, kas sevī ietver daudzas citas tikumiskas vērtības, piemēram, pienākums, mīlestība, patiesīgums, godīgums, cieņa, sirdsapziņa, kauna izjūtas un daudzas citas īpašības.
„Saderība ar citiem ir būtībā sabiedriska māksla, kas jāapgūst garā mācīšanās un vingrināšanās ceļā, sākot ar visagrāko bērnību,” atzīmē V.Vīķe Freiberga savā rakstā „Saderības daudzinājums”. [4, 37]…