Filosofijas ietekme uz pedagoģiju

Pedagoģijas disciplīna ir cieši saistīta ar daudzām citām zinātnes nozarēm, bet pirmkārt un galvenokārt – ar filosofiju. Pedagoģijas zinātnē ir attīstīta, pamatojoties uz filosofu atziņām un spriedumiem, tā ir dzimusi no filosofijas. Šajā darbā esmu ieskicējusi galvenos filosofijas virzienus un to pārstāvjus, kuru ietekme uz pedagoģiju bijusi vistiešākā.

Pirmatnējā sabiedrība

Daļa vēsturnieku uzskata, ka par skolu pirmsākumiem var dēvēt jaunatnes mājas jeb nometnes, kas sāka pastāvēt neolīta perioda sākumā 10. – 9. gt. pirms Kristus, bet cita daļa domā, ka lietot tik modernu apzīmējumu kā „skolas” var, tikai sākot ar Seno Grieķiju. Skolas pastāvēja arī Senajā Ēģiptē un Mezopotāmijā, pirmie skolotāji bija priesteri. Kā mācību literatūra tika izmantoti reliģiski teksti.

Būtisks posms Eiropas skolu vēsturē tiek saistīts ar polisu izveidošanos Senajā Grieķijā un ar vēlāko hellēnisma periodu. Vienas no visvairāk pētītajām un pedagoģijas vēsturē aprakstītajām ir izglītības sistēmas Spartā un Atēnās. L.A. Stepaško uzskata, ka Spartas un Atēnu modeļi uzskatāmi parāda divas dažādas izglītības koncepcijas, kas atkārtojušās arī turpmākajā vēstures gaitā: Sparta kā totalitāras sabiedrības izglītības modelis, kur skola pilda valsts pasūtījumu, izglītība ir obligāta un masveida, mācību saturs – vienots, skolēns tiek pakļauts mērķtiecīgai pedagogu iedarbībai. Savukārt Atēnu modelis uzskatāms par demokrātiskas izglītības aizsākumu – tas paredz skolēna individualitātes attīstību, sadarbību starp skolēnu un skolotāju.
Hellēnisma periodā izveidojās noteiktāks izglītības dalījums trijās pakāpēs: pamatskola, vidējā un augstākā pakāpe. Augstāko izglītību varēja iegūt mācoties pie sofistiem – filosofijas un retorikas skolotājiem, apmeklējot Platona Akadēmiju (dibināta ~387.g.p.Kr.), Sokrāta skolu (dibināta ~390.g.p.K.), Aristoteļa Liceju, epikūriešu un stoiķu skolas. Šajās skolās mācību metode bija dialogs.…