Gerontoģenēzes klienta raksturojums no 70 līdz 79-iem gadiem

Klientam ir jābūt pārliecinātam un apmierinātam ar savu dzīvi, viņam ir jāpārdomā ar prieku kāda ir bijusi pagātne, kas ir sasniegts un ko vēl gribētos izdarīt. Sociālajam darbiniekam ir jāpalīdz radīt vecajā cilvēkā pārliecību, ka dzīvē ir vēl daudz lieliskas iespējas kā interesanti pavadīt dzīvi, piemēram, ieteikt bibliotēkas apmeklēšanu, iesaistīšanos pulciņos, apmeklēt datorkursus kopā ar citiem vienaudžiem, praktiski apgūt jaunas lietas, kas līdz šim nav pagūtas. Jo tas radīs klientā interesi un apņēmību uzsākt kaut ko nebijušu, tas būs kā turpmākais stimuls vecajam cilvēkam pavadīt dzīvi aizraujoši. Bet ir regulāri jāseko līdzi savai veselībai, nedrīkst darīt pārgalvīgas lietas, vai kaut ko tādu, kas netabilst klienta spēkiem un varēšanai. Sociālais darbinieks uzskata savu klientu par pieaugu;šu un spējīgu pašam par sevi parūpēties, soc. Darb. Nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt savu klientu par bērnu, kurš neko nevar, jo tad arī klients tāds paliks un viņam nebūs nekāds dzīves spars. Sociālajam darbinieka uzdevums ir ieteikt, nevis piespiest darīt kaut ko, kas nemaz klientā neizraisa interesi un vēlmi.
Galvenais ir veco cilvēku nodarbināt pēc viņa spējām un gadiem un likt klientam jsuties aprūpētam un mīlētam. Jo tas ir labs virzītājspēks, jo jebkuram ir svarīgi justies vajadzīgam un mīlētam. Vecais cilvēks šajā vecumā vēl ir diezgan spējīgs uz „trakām” aktīvām lietām. Piemēram – iemācīties spēlēt šahu, kāršu spēles, iemācīties kādu citu valodu, gatavot interesantus ēdienus, doties ekskursijās pa Latviju vai Eiropu. Ja klientam nav pietiekams materiālais stāvoklis, sociālajam darbiniekam ir jārod resursi, lai apmierinātu vecā cilvēka vajadzības, sadarbojoties ar pašvaldību, valsti un dažādām citām institūcijām un labdarības fondiem. Daži darbi, kur veco ļaužu dzīves pieredze būtu radošs saturs, ir bērnu pieskatīšana, telefona dienests, kontaktpersonas uzdevumi slimnīcā, palīdzība bērnudārzā u.tml.

…