Globalizācija ir daudzšķautnains process, saistīts ar ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un citām izmaiņām, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un ģeogrāfisko reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, taču arī vairāk atkarīgi viens no otra. Praksē globalizācija izpaužas pieaugošā preču un pakalpojumu, kā arī kapitāla, naudas un iedzīvotāju plūsmā starp valstīm. Arī intensīvāka informācijas un zināšanu, kā arī tehnoloģijas un inovācijas izplatīšanās pasaulē raksturo globalizācijas procesu.
Definīcija skaidro, ka globalizācija ir process, kas saistīts ar ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un cita veida izmaiņām, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un ģeogrāfisko reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, taču arī vairāk atkarīgi viens no otra. Praksē globalizācija izpaužas kā preču un pakalpojumu, kā arī kapitāla, naudas un iedzīvotāju plūsma starp valstīm un intensīvāka informācijas un zināšanu, kā arī tehnoloģijas un inovāciju izplatīšana. Definīcija atspoguļo globalizāciju kā vispasaules procesu, kurš nojauc valstu robežas un neatkarīgi no tām iesaista cilvēkus, starptautisku tirdzniecības, tehnoloģijas un finanses. Varētu šķist, ka globalizācijas mērķis ir pārticība un augsta tehnoloģiskā attīstība visā pasaulē.
Taču bieži vien šie cēlie mērķi aiz sevis nes arī daudzas negatīvas sekas.
Viens no spilgtākajiem globalizācijas piemēriem ir savienība, kur vistiešākā mērā ir iesaistīta arī Latvija, iestājoties tajā 2004.gada 1,maijā. Tā arī Eiropas Savienība ar kopīgu valūtu Eiro (vēl nav ieviesta visās dalībvalstīs) un Šengenas valstis. Šķiet, ka Eiropa virzās uz vienotas Eiropas valsts izveidošanos ar kopīgu, stabilu ekonomiku, kultūras barjeru nojaukšanu, vienotu valūtu.
Daļa ļaužu uzskata, ka iestāšanās Eiropas Savienībā un pakļaušanās globalizācijas procesam negatīvi ietekmē nacionālo identitāti, kas ir ļoti nozīmīga mazām tautām, piemēram, Latvijai, kurām var draudēt izzušana pavisam, iekļaujoties monokultūras sabiedrībā.
Lai gan globalizācija vērojama kopš XX gs. astoņdesmitajiem gadiem, tā nav jauna parādība pasaules vēsturē. Līdzīga situācija bija XIX gs. beigās un XX gs. sākumā, kad bija attīstījušies dzelzceļa satiksme, telefona sakari, radio. Britu ekonomists Džons Meinards Keinss (1883-1946) min, ka slinkāks londonietis XX gs. sākumā varēja pasūtīt savu rītā tēju pa telefonu, neizkāpjot no gultas. Tas bija pirmais globalizācijas vilnis.
Taču tālāko šī globalizācijas viļņa attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš, pēc tam trīsdesmito gadu ekonomiskā depresija, kad komunisms un nacisms Eiropā un Otrais pasaules karš. Starplaikos pasaules tirgū valdīja depresija un protekcionisms. Tikai XX gs. septiņdesmito gadu sākumā, kad tika likvidēta Bretonvudas fiksēto valūtas apmaiņas kursu sistēma, sāka straujāk palielināties kapitāla starptautiskā plūsma.…
