Ievads
18. gs. 30. gados Vidzemē parādījās jauna reliģiska kustība – Brāļu draudze jeb hernhūtieši. Samērā īsā laikā tā iesaistīja savās rindās vairākus tūkstošus latviešu zemnieku, bet lielākā uzplaukuma gados 19. gs. tās atbalstītāju skaits tiek vērtēts jau desmitos tūkstošu. Šāda mēroga kustība neapšaubāmi atstāja dziļu iespaidu latviešu sabiedrībā. Neskatoties uz to, kā atzīmē vēstures profesors Gvido Straube, Brāļu draudzes vēsture Latvijā vēl ir visai maz pētīta1. Referāta tēma izvēlēta, lai iegūtu ieskatu hernhūtiešu darbībā un tās sekās un sniegtu šo informāciju citiem. Pateicoties G.Straubes monogrāfijai, hernhūtiešu darbības vēstures hronoloģisks apskats latviešu lasītājam ir pieejams, tomēr maz izpētīti palikuši citi aspekti. Īpaši nozīmīgs ir jautājums par viņu darbības sekām, par viņu propagandētajām vērtībām un to saistību ar tā laika garīgajiem strāvojumiem citur Eiropā, materiālisma un racionālisma ietekmes pieagumu. Šie jautājumi tiek skarti arī šajā darbā. Galvenais uzsvars ir likts uz hernhūtiešu darbības dažādo seku aplūkošanu, parādot Draudzes darbības nozīmību.
Pirmajā nodaļā „Hernhūtisma mācība” tiek aplūkota to ideju tapšanu, kas izpaudās Brāļu draudzes darbībā. Nodaļā „Hernhūtiešu darbības vēsture Vidzemē” ir dots iespējami īss hronoloģisks pārskats par viņu darbību un kustības panākumiem. Hernhūtiešu darbība izglītības laukā un tās nozīme ir aplūkota trešajā nodaļā, bet darbība reliģiskajā laukā – ceturtajā. Piektajā nodaļā „Hernhūtiešu organizatoriskās darbības sekas” ir aplūkotas tās sekas, ko izraisīja pati praktiskā Draudzes organizēšana un sekas, kas īsti neiekļāvās ne reliģiskajā, ne izglītības laukā. Kad rakstīts par Brāļu draudzi kā kustību, organizāciju, izmantots vārds „Draudze”, ar lielo burtu; atsevišķas kopas, sanākšanas attiecīgi ir sauktas šai pašā vārdā ar mazo burtu.…
