Hiperaktivitāte ir sarežģīts objektīvu un subjektīvu faktoru kompleksas mijiedarbības rezultāts, kad uzvedība vienmēr atspoguļo viņa iekšējo dzīves pašizjūtu sociālajā vidē. Taču hiperaktivitāte nav saslimstība šī vārda klasiskā nozīmē, kad simptomi ļauj izdarīt secinājumus par slimības cēloņiem. Kaut gan izpausmes ir līdzīgas, katra bērna hiperaktivitāte ir individuāla (10, 2007, Medne).
Hiperaktivitāte ir uzvedības traucējums, ja bērnu raksturo pārmērīga aktivitāte, impulsivitāte, uzbudināmība, kā arī neuzmanība un vāja kustību koordinācija. Vienam no hiperaktīva bērna vecākiem var būt līdzīgas pazīmes. (Madalāne, 27, 2007)
Tā ir viena no uzmanība deficīta sindroma (UDS) izpausmēm. Divas pārējās šīs slimības izpausmes ir neuzmanīgums un impulsivitāte. Šīs diagnozes noteikšanā, piemēram, ASV izmanto pozitronu emisijas tomogrāfu, kurš rāda arī smadzeņu vielmaiņu. Latvijā ārsts nevar vecākiem parādīt kādu izmeklējumu: redziet tur ir tā un tā, tāpēc bērnam ir uzmanības deficīta sindroms. Lai noteiktu diagnozi, ārstam svarīgs ir vecāku viedoklis, bet ar to vien nepietiek. Vecākiem lūdz ar „jā” vai „nē” atbildēt uz 14 jautājumiem par bērna uzvedību. Ja vismaz astoņas atbildes ir „jā”, turklāt pazīmes saglabājas ilgstoši un izpaužasjebkurā vidē, kur bērns nonāk. …
