Add Papers Marked0
Paper checked off!

Marked works

Viewed0

Viewed works

Shopping Cart0
Paper added to shopping cart!

Shopping Cart

Register Now

internet library
Atlants.lv library
FAQ
3,99 € Add to cart
Add to Wish List
Want cheaper?
ID number:747752
 
Evaluation:
Published: 27.10.2011.
Language: Latvian
Level: College/University
Literature: 9 units
References: Used
Table of contents
Nr. Chapter  Page.
  Ievads    3
1.  Hiperaktivitāte    4
  Hiperaktīvos bērnus var iedalīt piecās grupās    4
  Simptomi    4
  Hiperaktivitāti dažādos dzīves posmos jāvērtē atšķirīgi    5
2.  Vēsture    6
2.1.  Pētījumi    6
2.1.1.  Hiperaktivitātes pazīmes    7
2.2.  Iespējamie cēloņi    8
2.2.1.  UDHS un apdāvinātība    9
  Izplatība    11
  Iemesli    11
  Diagnostiskie kritēriji    11
3.  Dažas uzvedības koriģēšanas iespējas    12
3.1.  Izvēle    12
3.2.  Izmantosi ļaunprātīgi – zaudēsi    13
3.3.  Loģiskās konsekvences    13
4.  Risinājumi, prognozes    14
  Pedagoģiskā darba īpatnības    15
  Psihoterapija    16
  Kopsavilkums    17
  Izmantotās literatūras saraksts    18
Extract

4. Risinājumi, prognozes
Ģimenes ārsts pieņemšanas laikā ne vienmēr var veltīt pietiekami ilgu laiku, lai objektīvi izvērtētu situāciju; nereti, lai novērtētu situāciju un izvēlētos ārstēšanas taktiku, speciālistam jātiekas ar vecākiem un pacientu atkārtoti. Jāatzīmē, ka vecāku un pedagogu attieksme bieži ir neprognozējama un pat negatīva (vecāki – “mans bērns nav hiperaktīvs, bet viņam vajadzīgas nervus nostiprinošas zāles”, pedagogi – “bērns ar hiperaktivitāti nevar apmeklēt mūsu mācību iestādi un viņam jāmeklē vieta citur”).
Mūsu valstī šī problēma nav adekvāti apzināta, jo šādu ar bērniem un pusaudžiem saistītu situāciju interpretācijā nav vienotas konsekvences arī pedagogu un mediķu vidū: pedagogi uzskata, ka hiperaktivitātes sindromu kā slimību jāpiemēro 10-25% bērnu un pusaudžu. Mediķi tik drūmam situācijas vērtējumam nevar piekrist. Pozitīva ievirze problēmas risināšanā varētu būt pedagogu iepazīstināšana ar hiperaktīva bērna un uzmanības deficīta sindroma medicīnisku pamatojumu.
Vienota rīcības modeļa nav – katrs gadījums ir ļoti atšķirīgs. ˆŅemot vērā iepriekšminēto, ir ļoti grūti ātri un noteikti izvērtēt dzīves radītās situācijas problēmas, temperamenta un audzināšanas ietekmi uz indivīdu. Vēlams problēmas risināšanā iesaistīt psihoterapeitu vai konsultēties ar bērnu psihiatru, jo nereti sedatīvu vai uzvedību koriģējošu medikamentu lietošana dod pretēju efektu.
Ģimenes ārsts sarunā ar vecākiem var ieteikt speciālista konsultāciju (bērnu neirologs, bērnu psihiatrs vai psihologs), lai vecākiem turpmāk būtu vieglāk rast kontaktu ar bērnu un neciestu bērna tālākā attīstība un uztveres spējas. Kuram gan ir patīkami dzirdēt kritiku par savu bērnu? Taēu, ja savlaicīgi novērsīsim problēmu, necietīs ne mācību process, ne komunikācija!
Biežāk prognoze ir labvēlīga tad, ja var saskaņot visus nepieciešamo ieinteresēto personu viedokļus un stabilizēt konkrētās situācijas pozitīvai attieksmei problēmas risināšanā.
Pedagogi uzskata, ka hiperaktivitātes sindromu kā diagnozi jāpiemēro 10-25% bērnu un pusaudžu. Mediķi tik drūmam situācijas vērtējumam piekrist nevar.

Author's comment
Editor's remarks
Load more similar papers

Atlants

Choose Authorization Method

Email & Password

Email & Password

Wrong e-mail adress or password!
Log In

Forgot your password?

Draugiem.pase
Facebook

Not registered yet?

Register and redeem free papers!

To receive free papers from Atlants.com it is necessary to register. It's quick and will only take a few seconds.

If you have already registered, simply to access the free content.

Cancel Register